Režisors Antonēns Arto

„Ķermenis bez ādas”. 1947. gada 13. janvārī Arto publikai rāda savu „Stāstu par Arto - Momo”, kas ir trīs stundu ilgs monologs, bagātināts ar žestiem un izbļāvieniem, kurš esot turējis publiku tik lielā sasprindzinājumā, ka daži pat zaudējuši samaņu.
Arto teorija pēc viņa nāves. Arto mirst 1948. gadā, nesagaidot savu ieceru adekvātu piepildīšanos. Daži viņa teātra principi 20.gs. 50.gados tiek izmantoti absurda dramaturģijā. Ženē no Arto mantojis tiekšanos pēc rituālas izrādes. Arabals – apelāciju par nežēlības kā pie cilvēka dabas nezūdošas īpašības, Bekets - variācijas par „beigu” tēmu. Arto totālā teātra idejas turpinājuši arī Arto skolnieki: aktieris, režisors un mīms Žans Luijs Baro un režisors Rožē Blēns, izmantojuši filozofi Žils Delēzs, Žaks Deridā, Mišels Fuko. Tomēr vislielākais ieguldījums Arto teorijas iemiesošanā ir poļu režisora Ježija Grotovska Nabadzīgais teātris, kura izrāžu apraksti un raksti ir tuvu Arto idejām. 1963. gadā Pīters Bruks kopā ar sava teātra teorētiķi Čārlzu Marovicu organizē Nežēlības jeb artodiānisko sezonu, kad Bruks kopā ar aktieriem laboratoriskos mēģinājumos pārbauda idejas praksē. Nežēlības teātra estētika rod izpausmi vairākās Bruka iestudētās izrādēs. Ar Arto teorijām strādājuši arī ASV režisori Džūdīte Malina un Džuliāns Beks Dzīvajā teātrī. Savas radikalitātes un revolucionāritātes dēļ Arto idejas izmanto arī 60. gadu beigās kreisi noskaņotas jauniešu kustības.
…