Mēness un Mēnessmeitiņa. Sapnis... sapnis un tajā pat laikā realitāte, kuru caurvij pasaulīgās ilgas un sajūtas. Jau pirmajā „Dagdas skiču burtnīcā” pamanāms „mēness” tēls. Mēness, kas saistās ar ciklisko mainību, tāpat kā cilvēka dažādo izjūtu gammu, sajūtas nomaina vienu pēc otras-ilgas, skumjas, cerības un dvēseles piepildījums. Parādās arī Mēnessmeitiņa, kuru ‘tā vējš ķer rokā...’. Viņa ir tā pēc kuras tiecas un ilgojas liriskais varonis. Viņai ir jābūt blakus, viņa ir noteikti jāsatiek...
„Liela bija lielā mīla- mazais lepnums pārspēkoja:
Saulei mēness priekšā stājās-lielo sauli aptumšoja.”
Saules un mēness mijiedarbība-tā ir saskaņa, harmonija un pilnība, cikliskā realitāte. Jau pirmajā burtnīcā redzam, ka liriskais varonis alkst pēc sava piepildījuma. Un nemanot ieskanas Mēness un Mēnessmeitiņas motīvs gan „Addio Bella”, gan „Čūsku vārdos”, gan „Uz mājām”.
Mēness tēls saistās ar sapņainību, meklējumiem atrast patieso realitāti...
„Čūsku vārdos” liriskais varonis ar Mēnesi runā, kā ar līdzīgu, izsakot tam savas skumjas un ciešanas par mīļotās Olīvijas nāvi. Liriskā varoņa skumjas mēnesim ir tumšā puse, bet tā...pēkšņi līdz ar spožo sauli uzlec jauna cerība...pārveidošanās. Dzīvība.
Trešajā burtnīcā iezīmēts Mēnessmeitiņas tēls-tās ir mājas, bērnības atmiņas...…
