RAINIS (1865-1929) — latviešu rakstnieks un domātājs. Profesionālo jurista izglītību ieguvis Pēterburgas universitātē (1888). Cieši saistīts ar laikrakstu “Dienas Lapa”, sākotnēji ievietojot tajā pirmās publikācijas, vēlāk (1891-1895) veicot redaktora pienākumus. Pēc jaunstrāvnieku prāvas izsūtīts uz Pleskavu, pēc tam uz Slobodsku. Cietumos un trimdā izveidojās par izcilu dzejnieku un meistarīgu J.V.Gētes, F.Šillera, V.Šekspīra, H.Ibsena, A.Puškina, M.Gorkija darbu tulkotāju. Pirmi 20. gs. noskaņu izteicēji — dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903) un luga “Pusideālists”. Aktīvs 1905. gada ideālu paudējs (“Vētras sēja”, “Uguns un nakts”). Spilgtie, novatoriskie mākslas tēli apliecināja tieksmi pēc atbrīvošanās no Krievijas carisma, tieksmi pēc valstiskas patstāvības, pēc sabiedrības ideāla, sabiedrības augšupejas. Dziļa mīlestība, erudīta zināšanas, folkloras un vēstures mijiedarbība, apvienojot mitoloģisko senatni ar moderno Latvijas vēsturi, atļāva dzejniekam radīt jaunus tēlus jaunā dzejas kvalitātē. 1905. gadā emigrējis uz Šveici, intensīvi nodevās literārajam darbam. Radās dzejoļu krājumi: “Jaunais spēks”, “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, “Gals un sākums”, “Sveika, brīvā Latvija!”, poēmas: “Ave, sol!”, “Daugava”, lugas: “Zelta zirgs”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi!”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Spēlēju, dancoju”, “Krauklītis”.…
