Kā neatkārtojama ir cilvēka bērnība, tā arī neatkārtojams ir viss tā dzīves ceļš no bērnības līdz vecumam. Cilvēka psihiskā attīstība turpinās līdz viņa dzīves beigām, viņa patība nekad nav gatava. Attīstības nepabeigtība, ko uzsver humānistiskā psiholoģija, ir pastāvīgs stāvoklis. Pretrunas un krīzes, panākumi un neveiksmes, pašizziņa un pašpilnveidošanās, dzīves jēgas meklējumi un to sasniegšanas ceļi, cerības un vilšanās, konflikti un to atrisinājumi (ģimenē, darbā, savstarpējās attiecībās), optimistiska un pesimistiska dzīves pozīcija – tas viss un arī daudz, kas cits piemīt cilvēkiem brieduma gados.
Brieduma gados cilvēks sastopas ar vairākiem pagrieziena punktiem, kuros dažādas pārmaiņu spriedzes liek indivīdam attīstīt pašam sevi. Jaunajam pieaugušajam ir jāpiepūlas, lai sekmīgi beigtu mācības, lai ieietu darba dzīvē, lai nodibinātu ģimeni un audzinātu bērnus. Arī pusmūžā gan darbā, gan privātajā dzīvē ir izaicinājumi, kas prasa piemērošanos. Tātad jaunus attīstības uzdevumus var sastapt visos mūža posmos. Aplūkojot visu cilvēka mūžu kopumā, atklājas tā pakāpeniskums. Pat vecumā cilvēks sastopas ar jauniem izaicinājumiem, kuru pārvarēšana sniedz apmierinājumu un dzīvesprieku. Arī vecumā spraigas sociālas attiecības ir psihiskās labklājības pamats. [2; 30]
Psiholoģiskais briedums ir laika periods cilvēka dzīvē starp 22 līdz vismaz 65 gadiem, kad personība sasniedz sava potenciāla attīstības maksimālos rezultātus, ko nodrošina adekvāta izvēle, radošo spēju attīstība, spēja pastāvīgi pieņemt lēmumus un pozitīvo resursu kulminācijas iespējas sociumā. [1; 63]…
