Personības interpersonālās izpratnes akcentēšana radīja tā sociālo uzvedību noteicošo motīvu izpētes nepieciešamību. Līdz ar to šīs orientācijas sociālās psiholoģijas pētījumos svarīgu vietu ieņēma K.Levina izstrādātie pamatjēdzieni: dzīves telpa, reģioni un robežas, lokomocijas, pagaidu perspektīva, valentitāte.
Dzīves telpa ir personības un grupu teoriju veidošanas pamatjēdziens. Dzīves telpu K.Levins formulēja kā visu reālo un nereālo, bijušo un nākamo notikumu kopu, kas kādā momentā atrodas cilvēka psihiskajā telpā. Dzīves telpa ir piepildīta ar mērķiem, gaidām, visu ārējo objektu tēliem, škēršļiem mērķa sasniegšanas ceļā utt. Pēc zinātnieka domām, personības uzvedību nosaka tās dzīves telpas saturs dotajā momentā.
Visus sakarus starp reģioniem, pēc zinātnieka domām, veic lokomocija(lat.locija- vieta+ moto-kustība). Lokomocija ir saskaņotu kustību kopums. K.Levins uzskatīja, ka lokomocijas ir arī cilvēka psihiskajā laukā. Galvenā lokomocijas funkcija ir spriedzes regulēšana starp dažādiem personības dzīves telpas reģioniem. Piemēram, tuva cilvēka zaudējums paaugstinās spriedzi tajā reģionā, kurā atrodās viņa tēls.
Dzīves telpas izveidē svarīga loma ir laikam. Tāpēc zinātnieks izdalīja psiholoģiskā laika vienības, tās ir- pagātne, tagadne un nākotne. Personības psiholoģiskais lauks veidojas hronoloģiski, un svarīgu vietu tajā ieņem cilvēka pagātnes priekšstats un nākotnes prognoze. Visas psiholoģiskā lauka daļas cilvēks pārdzīvo vienlaicīgi, kā konkrētajā brīdī esošas, un tās vienādā mērā nosaka cilvēka uzvedību.
…
