Mūzika saka attīstīties jau 5. gadsimtā un par šo laiku ir veidojušies dažādi mūzikas žanri. Es gribu izstāstīt, kā man šķiet, par visskaistākiem mūzikas žanriem – klasicismu un romantismu.
Klasicisma stils saka valdīt Eiropas mūzikā 18. gadsimta otrajā pusē. Stila nosaukums „klasicisms” ir atvasināts no latīņu vārda classicus – tā romieši sauca ievērojamākos Romas valsts pilsoņus, dižciltīgos vadoņus. Tātad „klasisks” nozīme priekšzīmīgs, pirmklasīgs, tāds, kas var derēt citiem par paraugu.
Pēc pārlieku greznas, dažkārt aristokrātiski samākslotas baroka mūzikas, klasicisma skaņdarbi likās vienkāršāki un atturīgāki. Jaunā stila komponisti piesardzīgi izturējās pret pārmērīgu fantāziju un improvizāciju. Komponisti, kuri veidoja savus skaņdarbus 18. gadsimtā augstu vērtēja saprāta lomu, izteiksmes dabiskumu un samērību. Kopā ar klasicisma popularitāti beidzās „dzīves teātra” laikmets mūzikā, un sakās saprata un apgaismības laikmets.
Tieši no klasicisma laika, komponisti no kalpotājiem pārtapa par brīviem māksliniekiem. Turklāt mūzika vairs netika rakstīta šauram dižciltīgo lokam, bet plašai auditorijai.
Daudzām klasicisma kompozīcijām ir raksturīgas dziedošas, ritmiski noteiktas melodijas, jo šāda mūzika ir labi iegaumējama un klausītājam kļūst vieglāk sekot to attīstībai. …
