Jersikas agonija
Pēc pazemojošās izlēņošanas procedūras Visvaldis atgriezās sava „tēva mantojuma” vietā un uzsāka Jersikas pils atjaunošanu. Valdnieks pat nedomāja dzīvot kā uzticīgs bīskapa vasalis, bet mieru ar krustnešiem izmantoja kā atelpu, lai atgūtos no sakāves, sakopotu spēkus un turpinātu cīņu.
1212.gada pavasarī Polockas kņazs Vladimirs netālu no Jersikas satikās ar bīskapu Albertu. Apspriedē piedalījās arī latgaļu zemes vecajie. Kņazs pieprasīja paskaidrojumus par lībiešu, kuri agrāk bija maksājuši kņazam meslus, kristīšanu katoļticībā. Kad Alberts paziņoja, ka katoļticību pieņēmušie lībieši kņazam meslus nemaksās.Vladimirs saniknojās un draudēja iznīcināt visas Līvzemes pilis līdz ar Rīgu.No Jersikas pils iznāca polockiešu karaspēks un nostājās kaujas gatavībā, tomēr neuzdrošinājās uzbrukt vāciešiem. Galu galā polockieši un bīskaps noslēdza miera līgumu, kā arī vienojās par krievu un vācu tirgotāju brīvu pārvietošanos pa Daugavu. Līdz ar to Jersika zaudēja svarīgu sabiedroto.
1214. gada pavasarī Kokneses vācu vasaļi ar bīskapa atļauju naktī iebruka Jersikā un „nolaupīja visu, kas tur bija”. Formālais iebrukuma attaisnojums bija Visvalža atteikšanās ierasties bīskapa lēņa tiesā, jo Kokneses vasaļi bija apvainojuši viņu neuzticībā pret savu lēņa kungu.
Pēc šīm neveiksmēm Jersikas valsts un Visvalža varenība strauji tuvojās norietam.1224.gadā bīskaps Alberts „pēc Jersikas karaļa lūguma”piešķīra pusi no Jersikas pils un Visvaldim izlēņotā novada Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. Ja kāds no viņiem nomirtu ātrāk nekā otrs, neatstājis mantiniekus, lēnis nonāktu otra valdījumā. Nav iespējams noskaidrot , vai šis līgums ticis uzspiests vai arī Visvaldis centies saglabāt lēni savam pēctecim (vairāki Konrāda dzimtas – Ikskilu – pētnieki uzskata, ka minētais bruņinieks bija Visvalža znots).
…
