Fjodora Dostojevska romāna "Noziegums un sods" analīze

Epilogs
Raskoļņikovs jau 9 mēnešus atrodas ieslodzījumā Sibīrijā. Soņa pārcēlās uz dzīvi netālu no cietuma, lai palīdzētu Raskoļņikovam pārciest savu ieslodzījumu. Sods, ko viņš saņēma par nodarītu bija salīdzinoši viegls, varbūt pat tāpēc, ka pats esot vēlējies sevi apvainot vēl vairāk un no citu ļaužu stāstītā, tie strādāja kā mīkstinājumi, un viņam piesprieda 8 gadus smaga darba Sibīrijā. Duņa, viņas māte un Razumihins palika dzīvot Pēterburgā. Pirms aizbraukšanas Raskoļņikovs noprata, ka viņa māte drīz mirs.

Razumihins un Duņa apprecējās. Viņi mēģināja noslēpt no mātes informāciju par Raskoļņikova likteni, taču tomēr pastāstīja viņai tieši pirms viņa nomira.

Soņa priekš Raskoļņikova ir kā saikne starp cietumu un dzīvi, ko viņš pameta Pēterburgā. Raskoļņikovam cietums neliekas nemaz tik briesmīgs, taču viņam vēl joprojām grūtības sagādā saprast slikto tajā, ko viņš izdarīja. Raskoļņikovs nav iecienīts ieslodzīto vidū, taču visiem šķietami patīk Soņa. Viņa nāk Raskoļņikovu apciemot cietumā un kādā dienā viņiem pat izdodas kopā pavadīt laiku, pasēdot uz soliņa. Kas bija tajā dienā neierasti, jo parasti Raskoļņikovs sagaidīja viņu ar īgnumu un dažreiz visu apciemojuma laiku īgni klusēja.

Viņi sēž, sadevušies rokās līdz Raskoļņikovs izplūst asarās un apskauj Soņu, jo viņš saprot, ka viņš viņu patiesi mīl.
Viņi abi nolemj izturēt atlikušos 7 Raskoļņikova ieslodzījuma gadus, lai varētu būt kopā.
Tajā vakarā Raskoļņikovs ir mīlestības pārņemts un, turot Soņas iedoto Jaunās Derības grāmatu, domā par viņu un it kā sajūt viņas tuvumu.
…