Filma "Dzīve kā māja"

Mājā ir jābūt mīlestībai, jo tukša vieta nekad nepaliek tukša, to aizpilda emocijas, sajūtas. Lai bērni mājās justos labi, ir nepieciešams sajust garīgo mantojumu – mīlestību, uzticību, cieņu, rūpes, spēju sniegt zināšanas, pieredzi, atbalstu, uzticēšanos, spēcīgu plecu gan priekos, gan bēdās. Ir jābūt stipram ģimenes atbalstam, lai bērni justos droši, mīlēti, loloti, skoloti, atbilstoši audzināti, lai par viņiem rūpētos un gādātu katrā dzīves situācijā. Bērniem ir nepieciešams patvērums un apziņa, ka vecāki vienmēr viņus mīlēs par to, ka viņi ir! Ja pietrūkst šo garīgo un arī materiālo vērtību, rodas dažada veida atkarības, slimības, emociju uzplūdumi, dusmas, aizkaitināmība, agresija, sajūta, ka viss ir slikti.
Dzīvē ir daudz ko iespējams labot, ir tikai jāgrib un jāvar mainīties! Ticība saviem spēkiem! Protams, katrs ir ar savu mantojumu, taču tas vienmēr nevar kalpot kā aizbildinājums par cilvēka pieļautajām kļūdām. Mantojums neatsver visas personības iezīmes, jo arī vides ietekmei ir svarīga loma, kāpēc cilvēks izaug tieši tāds un ne citādāks. Miejiedarbība ar sabiedrības locekļiem, socializēšanās, arī izveido cilvēka personību.
Dzīves laikā cilvēkiem ir jāiemācās piedošanas māksla, nedrīkst dzīvot ar rūgtumu, aizkaitinājumu un aizvainojumu sirdī. Pagātnes notikumi ir jāatstāj pagātnē. Jādzīvo šeit un tagad. Cilvēks mainās, ja jūt, ka otrs mīl no visas sirds un dvēseles.
Katra diena ir kā jauns pārbaudījums no kura mācīties un gūt pieredzi. …