IEVADS
Ekspresionisms ir mākslas kustība, kas radās XX gs. sākumā Vācijā. No
lat. val. - expressio „izteiksme”. Ekspresionisma mākslai raksturīga realitātes izkropļošana ar nolūku radīt emocionālu efektu un atspoguļot cilvēka iekšējās sajūtas. Tai raksturīgas intensīvas (bieži – negatīvas, bailes radošas, satraucošas) emocijas. Tiek uzskatīts, ka ekspresionisms, vismaz daļēji ir kā pretstats impresionismam.
Ekspresionisms (pēc dažādiem kritērijiem) ilga no aptuveni 1905. gada līdz aptuveni 1925. gadam. Visspilgtāk tas izpaudās vācu mākslā, taču ekspresionisma darbi radās arī ārpus Eiropas.
Ekspresionisma nosaukums netika dots noteiktai mākslinieku grupai, bet gan attiecās uz konkrētu parādību – uz radniecīgu uzskatu izpausmi vai līdzīgu izteiksmes līdzekļu izmantošanu. Vārdiskam skaidrojumam vislabāk padodas ekspresionistu centieni. Virziena nosaukums varbūt nav īpaši veiksmīgi izvelēts, jo ekspresija kā izteiksmība parādās itin visā, ko tikai cilvēks dara un nedara, taču kā viegli iegaumējams pretstats impresionisma vārdam tas izrādās visnotaļ ērts un noderīgs.
Šajā darbā tiek atspoguļota ekspresionisma rašanās vēsture, raksturīgākās īpašības, kā arī pazīstamākie mākslinieki un viņu darbi.
VĒSTURE
Kā literāru terminu vārdu "ekspresionisms" lietoja jau XIX gs., taču vācu literatūrkritikā šis termins ienāca pēc tam, kad 1901. gadā franču gleznotājs Hervē (Hervé) to bija lietojis, lai aprakstītu Van Goga, Sezāna un Matisa darbus. Ar šo jēdzienu vācu literatūrā sāka apzīmēt noteiktu literatūras tipu, kam bija raksturīga sacelšanās (pret "veselo saprātu", tradīcijām u.tml.), izkropļota realitāte un inovativitāte.
Ekspresionisma attīstības pamatā bija divas mākslinieku grupas – Die Brücke ("Tilts") Drēzdenē (dibināta 1905. gadā) un Der Blaue Reiter ("Zilais jātnieks") Minhenē (dibināta 1911. gadā).
…
