Viens no izcilākajām 20. gs. Personībām, ietekmējis veselu komponistu paaudzi. Attīstīja , bagātināja un laikmetiskoja krievu klasisko simfoniskās mūzikas žanru. Tematika bieži vien saistīta ar aktuālajiem notikumiem Padomju Krievijā. II simfonija veltīta Oktobra revolūcijai, I un III simfonija – 1. maija svētkiem VII simfonijā atainota Ļeņingradas aizstāvēšana Otrā pasaules kara laikā, IX simfonija veltīta 1905. gada notikumiem, bet operetē Moskva – Čerjomušķi Šostakovičs ataino Maskavas jauno dzīvojamo kvartālu celtniecību.
Tradicionālus izteiksmes līdzekļus sakausē ar laikmetīgu mūzikas izteksmi, veido savu individuālo stilu, atpazīstamu un precīzu domas izklāstā.
Citāds stils ir operās Deguns (1928) un Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta (1932). Abās operās jūtams A. Berga Voceka iespaids, tām nav Berga izsmalcinātības mūzikas valodā un faktūrā. Šostakoviča ekspresionisms ir vienkāršāks, brīžiem brutālāks un naturālāks. Arī groteska, viens no iemīļotākajiem ekspresionistu paņēmieniem, komponista darbos ieņēmusi sarkastisku pieskaņu. Operas bija iegansts 1936. gadā izskanējušam kompartijas izteikumam: „bezjēdzība mūzikas vietā”. Kritika tikai apspriesta visos darba kolektīvos, un tas iespaidoja komponista psihi, atstājot pēdas 30. – 40. gadu darbos.
Komponista ienākšana mūzikā bija visai daudzsološa : neoklasiskā garā veidotais klavieru cikls Trīs fantastiskas dejas (1922) un I simfonija (1925) izsauca lielu interesi par šo komponistu. Manāma Prokofjeva ietekme, kaut melodiski harmonisko paņēmienu svaigums un muzikālu mirkļu elegance, romantiskais patoss un traģiskais dramatisms iezīmē jaunus vaibstus krievu mūzikā.
…
