Dialogs

Johanna Elizabete. Tad jau jūs esat ļoti laimīgs, Minhauzen?
Minhauzens. Es nezinu, kas ir nelaime.
Kaina kundze. Un bagāts!
Minhauzens. Laime ir mana bagātība, kundze! Un Ulubelē mēs visi esam laimīgi. Smaidīšana tur ir cilvēku galvenā nodarbošanās. Es tur esmu redzējis tādus, kas pusstundas laikā spēj veselu toveri piesmaidīt. Šos smaidus viņi ieskābē, gluži kā te to darām ar kāpostiem un gurķiem. Un tā ir viņu dienišķā maize.
Jakobīne. Jūs man atgādinājāt ēšanu. – Lūdzu augstības pie galda.
(Mārtiņš Zīverts. “Minhauzena precības”)
4. Minhauzens. Es tik labprāt stāstu par savu brīnišķo salu, bet... tādas Ulubeles, redzi, jau nemaz nav... Es lielos ar savu bagātību, bet patiesībā esmu nabaga muižnieķelis, kam dažkārt nav pie dvēseles ne vērdiņa, ko sniegt ubagam... (..)
Un taisni tādos brīžos, kad es nezinu, kur naudu ņemt, lai samaksātu augļotājam, es meklēju glābiņu savā Ulubelē...Tur man ir labi. Tur nav ne parādu, ne augļotāju, tur man pieder pils ar neizmērojamām bagātībām, tur man kalpo tūkstoš sulaiņu, tur es esmu liels un varens vīrs... Kas par to, ka no visas tās bagātības nevar paēst, – bet sirdij ir labi...
(Mārtiņš Zīverts. “Minhauzena precības”)
…