Augstākās kārtas un galma intrigu analīze Viktora Igo romānā "Cilvēks, kas smejas"

Gvinplēna apraksts.

Ursuss.
Vecais Ursuss, domātājs un filozofs, kas dažreiz ir uzstājies kā burvis un pareģis, dažreiz arī kā hiromants un zāļu pārdevējs. Viņa dzīve pagājusi neparedzētos likteņa pavērsienos un grūtībās. Ursuss pastāvīgi tiek pakļauts vardarbībai un tiek vajāts, viņš ir arī pieredzējis nabadzības rūgtumu.
Neskatoties uz visu viņš ir skeptiķis un mizantrops, kurš sludina pazemību likteņa priekšā un paklausību, apgalvojot, ka netaisnība par esošo kārtību, kurā izredzētajiem ir viss, bet lielākajai daļai jādzīvo nabadzībā, ir uzstādīta jau no paša sākuma.
“Lai nu bija kā būdams, Ursuss, ļoti nabadzīgs un skarbas dabas cilvēks, iepazinies mežā ar Homo, sajuta tieksmi pēc klaidoņa dzīves.”
Patiesībā šis mizantrops, kas tic laimes iespējai arī nabadzīgajiem, ir ar labu un jūtīgu dvēseli. Viņš dod patvērumu un pēdējo maizes gabalu diviem badā nonākušiem bērniem, Gvinplēnam un Dea, kļūstot viņiem par tēvu.
Izskata ziņa Ursusa nebija īpašs. Viņš bija piecdesmit līdz sešdesmit gadus vecs, sirmiem matiem, neliela auguma salīcis sirmgalvis, kas nekad nesmaidīja. Vienīga reize, kad Ursuss raudāja, bija tad, kad viņš saņēma ziņu, ka Gvinplēns ir miris.
Ursuss izrāžu dienās vilka lāča ādu, ko sauca par savu otro ādu.
“Ursusam bija grūti pasmaidīt, un viņš nekad nespēja raudāt.”
Ursuss ienīda bagātos, uzskatot viņus par tukšiem un bezvērtīgiem cilvēkiem.
…