Senās Romas filosofijas mantojums

Filozofija, pēc Seno Romiešu domām, ir cilvēka, viņa dvēseles glābšanas līdzeklis, jo tā vienīgā var norādīt uz izeju no dzīves pretrunām un problēmām. (Rubenis 1995, 120) Senie Romieši vairāk bija praktiķi nekā teorētiķi; viņi rīkojās daudz nefilozofējot. Romiešu filozofu tradīcijas tika lielākoties aizgūtas no Senajiem Grieķiem. Interese filozofijā Romiešiem parādījās 155. g. p.m.ē. [Filozofijas enciklopēdija] Taču ar laiku arī paši Romieši sāka iecelt filozofus īpašos amatos, piemēram, skolotājs, audzinātājs, orators u.c. Slavenākie Romiešu filozofi – Marks Tullijs Cicerons, Marks Aurēlijs un Lūcijs Annejs Seneka. (Rubenis 1999, 258) Mūsdienās cilvēki vairs tik ļoti nefilozofē, viņi ļauj to darīt augstāk stāvošām personām. Mūsdienās filozofija, kā zinātne, nav izplatīta, jo ir daudzi citi avoti, kuri rod atbildes uz dzīves pretrunām, taču daudzas Romiešu filozofu atziņas vēl joprojām tiek izmantotas mūsdienās. (Kūle, Kūlis 1996, 342) Tātad, pirmkārt, ētikas normas, ko izvirzīja Senie Romieši, joprojām tiek, lielākoties, ievērotas mūsdienās. Otrkārt, Seno Romiešu filozofija par fiziku bija ļoti tuva patiesībai, kura mūsdienās ir pārbaudīta, un, treškārt, Seno Romiešu filozofi izteica vairākus viedokļus par tā laika valsts pārvaldes formu, t.i. republiku, kas daudzās valstīs pastāv arī mūsdienās.