Recenzija filmai "Ievainotais jātnieks"

Rezultātā ir radušies divi savstarpēji ne pārāk saistīti darbi – audiāls un vizuāls – kas tikai atsevišķās ainās, atsevišķos krustpunktos atrodas līdzsvarā. Filmā arhitektūras un tēlniecības meistardarbi brīžiem ir izteiksmīgāki par aktieriem, un kā galveno trūkumu var minēt estētiskā vai emocionālā kāpinājuma trūkumu, jo nav nevienas ainas, kas izraisītu smieklus, asaras vai kādas citas stipras emocijas, pateicoties mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem. Tas nemaz nenozīmē, ka katrs no šiem līdzekļiem nav labs, tieši pretēji – gan arhīvu videomateriālu asorti, gan diktoru balsis, gan aktieru spēle ir pietiekami augstā līmenī, taču harmoniski tos apvienot mākslas darbā ne vienmēr izdodas, diemžēl. Visskaistākā un iedarbīgākā filmas sastāvdaļa, ko ir vērts pozitīvi atzīmēt, ir Ērika Ešenvalda sarakstītā mūzika klavierēm un it īpaši stīgu instrumentiem – sapņaini trauksmaina, ar traģiskām notīm.
Kopumā filmu „Ievainotais jātnieks” es ieteiktu noskatīties jebkuram Latvijas iedzīvotājam, lai padziļināt savas zināšanas par vienu no lielākajiem Latvijas kultūrsimboliem, tā autoru, tapšanu un lomu pagājušajā gadsimtā. Taču nevērtējiet šo filmu strikti ne zinātniski, ne arī mākslinieciski. Drīzāk uztveriet to kā kinoeseju, kas caur ieskatu pagātnē ierosina aizdomāties par brīvību tagadnē.
…