Procesuālā arheoloģija un jaunās arheoloģijas apakšnozares aizvēstures izpētē 20.gadsimta otrajā pusē

Procesuālā arheoloģija joprojām ir plaši pārstāvēta, it īpaši ASV, tomēr laika gaitā tika norādīts uz vairākiem procesuālās metodoloģijas trūkumiem. Interesanti, ka lielākais procesuālistu pienesums vienlaicīgi ir arī galvenais kritikas objekts. Viņiem pārmet pārmērīgu aizraušanos ar pozitīvisma filozofiju un aklu sekošanu eksaktajai metodoloģijai. Šajā gadījumā jāuzsver, ka eksaktajām metodēm būtu jākalpo arheoloģijai, nevis otrādi. Pārmērīga uzticība šai zinātniskai metodei noved līdz kultūru absolūtai mehanizācijai, izslēdzot kultūras aspektus, kas neiekļaujas eksaktajā metodoloģijā. Šādā gadījumā kults un reliģiskie priekšstati tiek izmesti ārā no pētniecības, jo procesuālistu metodes vienkārši nav piemērotas tik specifiskai tēmai. Šo pašu iemeslu dēļ procesuālā arheoloģija ļoti minimāli interesējās par dzimtes (gender) jautājumiem. 20. gs. 80. g. procesuālās arheoloģijas kritikai pievērsās t.s. post-procesuālisti (post-processual archaeology), kuri uzskatīja, ka nevar tik radikāli atteikties no kultūrvēsturiskās arheoloģijas un daļēji ir jāsaglabā tās uzkrātās pamatnostādnes un metodoloģisko pieeju.
Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka pateicoties procesuālistiem eksaktās metodes ienāca visu progresīvo arheologu arsenālā neatkarīgi no viņu idejām, aizvēstures traktējumiem un teorētiskajām pamatnostādnēm. Šīs metodes joprojām tiek plaši izmantotas un pateicoties tam mūsu priekšstati par aizvēsturi kļūst arvien pilnīgāki.
…