Kādā ciemā dzīvoja mazs zēns. Viņa māte bija šuvēja, viņa šuva drēbes tādiem pašiem cilvēkiem kā viņa pati- zemniekiem, kuriem nepiederēja nekas vairāk kā būdiņa un zemes pleķītis. Zēna tēvs bija miris jeb, kā māte teica, tagad viņš lido pa debesīm.
Šajā ciemā visi visus pazina. Savu laiku zēns pavadīja, palīdzot mātei un mācoties no vecākajiem ciema iedzīvotājiem. Viņš bija ļoti zinātkārs.
Kādu dienu ciemā ieradās nogurusi ceļiniece. Viņa apsēdās uz akmens atpūtināt kājas, jo bija nogājusi garu ceļa gabalu. Šī ceļiniece ļoti atšķīrās no ciema iedzīvotājiem- viņa bija stalta, smaidīga, no viņas acīm staroja tāda gudrība, ka zēns, viņu ieraudzījis, tūlīt steidzās klāt un jautāja:
„Vai tu vari atbildēt uz jautājumu, kas mani urda- kas ir patiesība, vai tāda vispār ir?”
„Savu ceļojumu es sāku tāda paša jautājuma vadīta. Es centos atrast patiesību.”
„Vai tu to atradi?” zēns jautāja.
„Nē, vēl nē. Tomēr esmu atradusi kaut ko citu.”
Zēns palika domīgs. Viņam likās, ka nekad neuzzinās patiesību par patiesību, par to, kur tā mīt un kā tai var tikt klāt.
Ciema iedzīvotāji pret ceļinieci izturējās piesardzīgi- jau sen šeit nebija iegriezies neviens svešinieks. Cieminieki bija pieraduši dzīvot noslēgtībā.
Nākošajā rītā zēns aizskrēja pie mātes māsas, kuras namiņā bija apmetusies ceļiniece- neviens cits viņu nevēlējās pieņemt. Visu šo dienu zēns pavadīja sarunās ar gudro sievu, viņi sarunājās vietās, kur neviens viņus nevarēja noklausīties. Beigu beigās viņa teica:
„Tu esi pats, tev jāizlemj- dzīvot tādu dzīvi, kā tava ciema iedzīvotāji, vai nākt man līdzi patiesības meklējumos. Tas, ko tu izvēlēsies, būs tava dzīve.”
…
