Nekrofīlijas izpausmes M.Skorsēzes filmā "Ņujorkas bandas"

Kad izgāju no kinoteātra, dažbrīd pārņēma sajūta, kāda rodas, ja elpo jēlas gaļas smaržu. Jo cilvēki un dzīvnieki filmā bija kā kaskadieri – viens bīstams triks ir izdevies, bet jau nākamajā sametas kāja un burbuļojoša asins straumīte no tavas mutes liek saprast, ka dzīvība tavu ķermeni vairs neuzskata par piemērotu mājokli.
Tieši tādas bija manas izjūtas – viss episkais, pasakai līdzīgais piedzīvojums tika aizklāts ar milzīgu vardarbības, asiņu un gaļas jūkli. Aizklāts tā, ka bija grūti saskatīt visas citas filmu caurstrāvojošās līnijas. Un gribas retoriski jautāt – vai tas bija Skorsēzes mērķis vai līdzeklis? Ja pēdējais, tad ļoti iespaidīgs. Patiesi estetizēts līdzeklis, kas parāda un līdzdarbojas ikvienā vēsturiskā notikuma elementā – gan visos Ņujorkas ielu stūros, kas, gluži, kā Rīga, celta “uz kauliem”, gan dēla mīlestībā un atriebes kārē, gan daudznacionālajā Amerikas tapšanā. Ģeometriskā progresijā pieaugoša vardarbība un asiņu peļķes, cilvēka dzīvības nevērtība, “valdi un skaldi”, jo citādāk nav iespējams, cīnies ar zobiem un nagiem par… ko gan? Par brīvību, brīvību un izraušanos no šīs, bezmērķīgās un bezcerīgās pasaules? Tomēr visa vērienīgā eposa, ko varētu dēvēt par ko līdzīgu brutālai pasakai, gaitā neatstāj iespaids, ka asinsizliešana ir filmas galvenais mērķis, jo nogalināt vai tapt nogalinātam ir vienkārši, dabiski un – pat neizbēgami.…