Ir brīži, kad zeme zem kājām pazūd... Kad vairs nekā nav. Cilvēki turpina iet pa ielām, putni - lidot, bet man nekā vairs nav. Kā tikai sāpes. Pamats ir pazudis un tukšums nekad neko citu nenes kā vien sāpes. Mēs varam smieties, līksmot, priecāties, bet tas jau nemaina faktu.
Kas ir zeme zem mūsu kājām? Tā nav tikai pīšļi, kuros krāšņi zied ziedi tur, kur mēs to neesam iznīcinājuši. Tas ir kas daudz, daudz vairāk. Tas ir pamats. Tā ir mūsu rašanās diena. Brīdis, kad ar skaļu izmisuma saucienu par rimtās drošības zaudēšanu mēs ierodamies šajā pasaulē. Tie ir mūsu vecāki. Tā ir roka, kas palīdz mums spert pirmo soli, un drošībā slēdz mūs katrreiz, kad esam krituši. Tas ir klēpis, kas ielaiž mūs smelties spēku, lai cik lieli mēs nebūtu izauguši un lai cik tālu mēs nebūtu aizgājuši prom neatkarīgi no virziena. Tā ir māte. Un tas ir tēvs. Skarbs vārds īstajā brīdī, kas atver durvis uz to patiesību, kurai mēs gribam izlauzties cauri paši. Jo tikai paša kļūdām ir kāda nozīme. Un tā ir tēva roka, kas palīdz piecelties un mātes sirds kas piedod vispirms jau šķērslim par mūsu neprātību, bez tam mums pašiem par mūsu pārsteidzību.
Mīlestība? Tā nav tas, kas visu vieno. Tā ir pati par sevi. Tā ir visur.
…
