M.Fuko par zināšanu un zinātnes nošķīrumu

Uzdodot jautājumu, kas ir Apgaismība, M.Fuko skaidro ģenealoģijas un arheoloģijas uzdevumu kā centienus iztirzāt tās diskursa instances, kas artikulē mūsu domas, valodu un darbību tāpat kā citus vēsturiskus notikumus pretēji izziņas vai morālo aktu universālo struktūru identificēšanai.
Tieši koncepti, metodes un teorijas raksturo noteikta laikmeta domas tradīciju. Tie ir saistīti ar individuālā subjekta apzināto dzīvi. Lasot tekstus, mēs atklājam nevis autoru, bet gan valodas struktūru. M.Fuko arheoloģija meklē apziņas dzīves epistēmisko neapzināto, kas definē un dara iespējamas individuālās zināšanas, tādējādi mēģinot noskaidrot mūsu diskursīvās uzvedības likumus.
Rezumējot visu iepriekš minēto, var teikt, ka viens no virzieniem, kurā M.Fuko risina zināšanu kosntituēšanās jautājumu, ir zināšanu un zinātnes nošķīrums. Izteiktais (izteiksme) ir viens no „Zināšanu arheoloģijas” pamatkonceptiem, kurā M.Fuko tematizē lingvistisko elementu izkārtojumu diskursa ietvaros un pamato objektu konstituēšanos. M.Fuko domas kontekstā zināšanas tiek izprastas kā izteiktā (izteiksmes) koordinācijas un subordinācijas lauks, kurā parādās, tiek definēti, lietoti un transformēti koncepti. Zināšanas var definēt gan no diskursīvo prakšu pozīcijām, gan no nediskursīvo prakšu viedokļa, jo to veidošanās ir atkarīga gan no vienām, gan no otrām. Līdz ar šādu skaidrojumu M.Fuko pamato to, ka ir iespējamas zināšanas neatkarīgas no zinātnes. Zināšanas ir plašāks jēdziens par zinātni, jo zinātne tiek lokalizēta zināšanu laukā un nevis otrādi. Zināšanas ir tas, ko mēs atrodam diskursīvā praksē.
…