Pirmais skats.
Kāda nezināma cilvēka vienistabas dzīvoklis. Tumša telpa, skaļa mūzika, cilvēku pārpildīts. Pie sienām spīdīgas dekorācijas, pie griestiem – disko bumba. Ieejot pa durvīm, pa labi atrodas neliels skapītis ar ziediem. Vēls vakars.
Krustiņš: Nemierīgi ienāk dzīvoklī, acis šaudās uz visām pusēm, mēģina kaut ko ieraudzīt, uztraucies sūdzas Paulam. Tā, tā, tā, tā, kur viņa ir? Vai viņa tiešām šeit ir? Vai es labi izskatos? Nolāpīts, man pat ziedu nav!
Pauls: Nu ja jau tev tik ļoti vajag… (no vāzes, kas stāv uz blakus skapīša izņem ārā 3 sārtas rozes), še, un lūk tur, (norādot uz kādu skaistu bruneti) arī viņa ir.
Krustiņš: Novieto ziedus atpakaļ vāzē. Neizvēlīgi un nepārliecināti. Varbūt tomēr sākumā aprunājamies ar sen nesatiktajiem un tad jau būs lielāka drosme pieiet pie viņas.
Pauls: Tu tikai šitā atliekot galveno iemeslu kāpēc mēs šeit ieradāmies, neaizmirsti, ka tev pusnaktī mājās jābūt. Tēva solījumus lauzt nevar, savādāk atkal mani vainīgajos liks.
Krustiņš: Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu……
