Latvijas Nacionālās Operas izrādes "Manona Lesko" analīze

Man ļoti patika scenogrāfija un Katrīnas Neiburgas videoinstalācijas. Izrādē režisore Ināra Slucka lieto ekrānu. Pirmajā daļā ekrāns ir kāzu viesu izklaides objekts, kurā redzami kāzu svētku mirkļi, bet otrajā cēlienā Manonas milzu attēls, līdzīgs dievietei kā pielūgsmes objektam. Skaistums pacelts pāri laicīgajam. Noslēgumā Katrīnas Neiburgas milzīgās videoprojekcijas dominē pār vizuāli mazajām aktieru figūrām priekšplānā.
Tas ir ļoti romantisks un skaists darbs. Režisore atspoguļoja sapņa bojāejas tēmu. Tas ir stāsts par jūtu piedzimšanu un sabrukumu. Abu galveno varoņu attiecības nonāk strupceļā, ko režisore interpretē kā emocionālu tuksnesi. Uz skatuves darbojas dzīvi cilvēki ar īstām emocijām. Izrādē nav nekā lieka. Galvenā ir mūzika un solisti, pārējais - scenogrāfija, kostīmi, video, gaismas efekti, dekorācijas - viss ir pakārtots mūzikai. Mūžīgai mūzikai.
…