Krāsas, kas izteikti raksturīgas tikai un vienīgi Eliasa fovisa : košas, ar akcentētiem gaismas laukumiem, piemēram, sievietes sarkanājā kleitā. Interesanta parādība vairākos izstādes darbos- rozā, sarkanā un baltās krāsas otas triepiena lieluma sajaukumi, tie parādijās pat uz kādas lauku ainas mājas jumta.
Eliasa glezniecība ir tik daudzslāņaina, ka patiesībā grūti nodalīt viņu pie konkrētā stila un virziena. Viņa fovisms ir neatkārtojams – sareģīts, košs un domāt rosošs, attēlu veido formu laukumi, kas mūsdienās man atgādina kaut ko līdzīgu poligonu mākslai. Arī Eliasa jaunreālisms, neoprimitīvims un ekspresionsims, kas parādās lielā daļā darbu ir tikai viņam raksturīgs. Viņs ir devis lielu ieguldījumu mūsu mākslas mantojumam Latvijā, rakstot „Latviešu konservācijas vārdnīcu”, kā arī pasniedzot glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā un kopā ar brāli Kristapu Eliasu uzrakstot „Franču jaunlaiku glezniecība”. Lai cik neticami , Eliass ir vienīgais Latvijas mākslinieks, kura darbs glabājas Parīzē, Luvrā, tas ir viens no „Cūkas svilināšanas” variantiem. Ģederta Eliasa dzīves ceļam var vilkt nepārprotamas paralēles ar viņa vēstījumu mākslā. Izstāde bija lieliska iespēja iepazīt savas pilsētas vecmeistara mākslu un dzīvesgājumu.
…
