“Dzīve ir skaista, bet ļoti bīstama. Vajadzīga drosme, lai izdzīvotu to ar garšu!”
1932.gada režisora Edmunda Gouldinga (Edmund Goulding) filma “Grand Hotel”.
Filmas naratīvs
Greznā Berlīnes viesnīcā “Grand Hotel” starp karu periodā ierodas kādreiz turīgais barons Fēlikss fon Gaigerns (Džons Berimors), kurš šobrīd dzīvo kā zaglis un spēlmanis un ieradies viesnīcā, lai nozagtu dārgu pērļu virteni viesnīcā dzīvojošajai novecojušajai, ar depresiju sirgstošajai krievu balerīnai Grusinskajai (Grēta Garbo). Naktī, kad barons ierodas nozagt kaklarotu, numuriņā negaidīti atgriežas balerīna, kura ir izlēmusi beigt dzīvi pašnāvībā. Barons, nespējot to pieļaut, iznāk no slēpņa un izglābj balerīnu. Pavadot nakti kopā runājot un..., viņi viens otrā iemīlas...
Klasiskās Holivudas stila brieduma periodā veidotā filma ar labu aktieru sastāvu un, lai gan lineāru, tomēr interesantu dramaturģisku naratīva struktūru. Naratīva veidojums atšķiras no vistipiskākās Holivudas filmas, tāpēc ka tur ir, nevis viens vai divi galvenie varoņi, bet varoņu grupa. Attiecības starp šiem varoņiem veidojas noslēgtā vidē Grand Hotel.
“Filmas vēstījuma laiks un filmas telpa tiek konstruēti, lai reprezentētu cēloņsakarību ķēdi.”
Lai gan filmas mizanscēnas filmētas vairākos plānos, tomēr tā ir vizuāli plakana, kā skatoties teātra izrādi. Arī leģendārās aktrises Grētas Garbo tēlojums – ļoti patētisks.
Kadrējums – interesants ir varoņu izvietojums pret kameru, bieži kāds no aktieriem sēž pret to ar muguru. Daudz tuvplānu un arī subjektīvu skatu punktu. Daudz tiek izmantoti aktieru profili. “Skatītājs ieņem ideālā novērotāja pozīciju un seko notikumiem no iespējami labākā skata punkta.”
“Drāma attīstās ar ātrumu, kas nekad nezaudē saķeri pat gandrīz divu stundu garumā, un tam visam cauri ir valdzinošs negaidītas komēdijas paraugs, kas vienmēr ir svaigs”
