Esmeraldas raksturojums romānā "Parīzes Dievmātes katedrāle"

Mazā Esmeralda izauga par apbrīnojami skaistu meiteni un pusaudzes vecumā ieradusies Francijā caur Ungāriju „Viņa nebija liela, tomēr tāda šķita, tik smuidrs bija viņas augums. Meitene bija melnīgsnēja, tomēr varēja samanīt, ka dienas gaismā viņas ādai piemita tā brīnišķīgā zeltainā vizma, kāda raksturīga andalūzietēm un romietēm. Viņas mazās pēdas arī bija kā andalūzietei, tik viegli viņa spēra soļus savā šaurajā, graciozajā kurpītē.”
„Viņa apbūra un valdzināja. Ik reiz, kad meitene dejoja, visu skatieni bija kā piekalti dejotājai. Viņa griezās un virpuļoja, tamburīnam skanot, un viņas trauslais, slaidais augums cieši viduklim piegulošā ņieburā un raibos svārkos, vairāk atgādināja nimfu, nekā vienkārši skaistu meiteni. Romāna gaita manīju, pozitīvo Grenguāra attieksmi pret Esmeraldu. „Pēc Grenguāra domām, Esmeralda ir labsirdīga un apburoša būtne, īsta skaistule, ja vien nesavelk seju savā parastajā grimasē, naiva un kaisla meitene, kura nepazīst dzīvi un aizraujas ar visu un kurā nav pat nojausmas par atšķirību starp vīrieti un sievieti – pat sapņos ne. Kā jau dabas bērns, viņa neprātīgi mīl dejas, kņadu, dzīvi zem klajām debesīm; viņa ir kaut kas līdzīgs sievietei-bitei, kam pie kājām ir neredzami spārni, un viņa dzīvo tādā kā nepārtrauktā virpulī.” Raksturs kāds piemita Esmeraldai tika iegūts pateicoties klejotāju dzīves veidam. Kaut gan Esmeralda ir tikai pusaudzis, taču viņa jau paspēja apceļot vairākas zemes, no kurām aizguva žargonu vārdus, dziesmas un ierašas.
…