Eseja par filmu "Sherman’s March"

Rossa Makelvī dokumentālā filma "Šermaņa maršs" ir unikāls un novatorisks darbs. Filma vēsta par Rosa McElwee ceļojumu pa Amerikas dienvidiem, kura sākotnējais mērķis bija dokumentēt pilsoņu kara ietekmi uz mūsdienām. Tomēr filma pārvēršas par dziļi personisku pētījumu par paša dzīvi, savstarpējām attiecībām un emocionālo pieredzi.
"Sherman’s March" atkāpjas no tradicionālā dokumentālā stāstījuma, ieviešot Bila Nikolsa definētās līdzdalības modalitētes elementus. Šis veids uzsver režisora aktīvu iesaistīšanos stāstījumā, bieži vien izpludinot robežu starp personu un novērotāju. Filmas režisors un operators Ross dzīvo starp filmas varoņiem – stāsta par to, ko viņi piedzīvo. Filmas gaita iet plūstoši it kā mēs ietu cauri dzīvesstāstam – nav nekādi atmiņu kadri, nav arhīvi – viss notiek šobrīd.
Novērojuma tipa dokumentālā filma mazina skatītājam pārliecināšanas nozīmi. Tā rada sajūtu, kā tas ir, atrodoties konkrētā situācijā, kur režisoram nav ne mazākās izpratnes par to kā viss risināsies. Ross izmanto kameru pilnīgi jebkur, kur iespējams – īpaši akcentējot varoņu tuvplānus. Brīžiem pat aizejot tik tālu, ka pats stāsta varonis uzskata, ka Ross ar kameru iedziļinās pārāk emocionāli saspringtās situācijās, tāpēc palūdz pārstāt filmēt.…