Cilvēktiesības izvirza īpašas prasības pret procesuāliem noteikumiem. Administratīvajam procesam, kriminālprocesam, kā arī civilprocesam ir jābūt izkārtotiem tā, lai tajos automātiski tiktu iekļauti cilvēktiesību apsvērumi, kā arī būtu nodrošināta skarto indivīdu līdzdalība un tiesības pārbaudīt pieņemto lēmumu atbilstību cilvēktiesību prasībām. Tas nozīmē, ka strīdus gadījumā indivīdam ir jābūt iespējai griezties tiesā, t.i., tiesai jākontrolē izpildvaras un likumdevējvaras rīcība attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu. Atkarībā no situācijas cilvēkam tomēr būtu jāprot orientēties cilvēktiesību dokumentos, civillikumā un krimināllikumā, lai varētu iegūt un savākt nepieciešamo informāciju, izanalizēt esošo situāciju un spēt rīkoties, sadarboties. Uz katru no mums, neatkarīgi, kurā pasaules malā dzīvojam, attiecas tie paši pamatlikumi. Neapšaubāmi, ne viss, ko indivīdi iedomājas, ir viņu dabiskās tiesības. Sarežģītākie jautājumi, kas tika risināti gadsimtu gaitā, attiecas uz indivīda tiesību sadursmi ar sabiedrības tiesībām un uz to, kādā veidā šo procesu regulēt un vadīt.
Iespējams mūsu sabiedrībā trūkst vairākas iemaņas, piem. saprast, uzklausīt, izteikt savu viedokli un atrast kompromisu, jo reizēm šādas īpašības, būtu nepieciešamas augstākstāvošiem cilvēkiem starpvalstu sadarbībai, dažādu likumu pieņemšanā un izstrādāšanā, tāpat dažādās konflikta situācijās cilvēki neprot atrast kompromisu. Domājams, ka cilvēku vērtību skala veidojas jau no dzimšanas brīža, protams, daudz kas ir atkarīgs no viņa ģimenes – vecākiem, un tikai tad no skolotājiem un apkārtējiem cilvēkiem.
…
