Cilvēka alkas pēc laimes Mārtiņa Zīverta lugās

Laime ir baudpilna izjūta, gaiša un gaistoša, maiga, prieka un mīlestības pilna kā tauriņa spārna radīta vēsma, tā ir uzplaiksnījums, apmierinātības mirklis, kuru rada apziņa, ka šīs pasaules kārtība ir saskaņa ar cilvēka iekšējo sajūtu par to, kādām jābūt pasaules norisēm, uzbūvei, kārtībai. Laime ir viena no intīmākajām cilvēka izjūtām, kas apliecina cilvēka spēju vai nespēju iekļauties dzīvē: tikai pilnīgi ar sevi un apkārtējiem apmierināts cilvēks ir laimīgs. Vismazākais darvas piliens- raizes, nesapratnes, naida, pamestības un vientulības izjūtas- spēj sabojāt mucu medus- cilvēka laimi. Pēc laimes tiecas ikkatrs, bet ne katrs spēj būt laimīgs un tikai retajam laime ir mūžīga avota tecējums. Cilvēka iekšējais maigums, mīlestība, spēja saprasties un pieņemt pasauli un sevi tajā ir vērtības, kuru stiprums nosaka laimes iespējamību un noturību.
Cilvēka dzīvē veidojoties situāciju kopuma, kas atbilst cilvēka priekšstatiem par to, kādai dzīvei ir jābūt, un saņemot no dzīves to, ko cilvēks no tās ir gaidījis, cilvēks spēj būt laimīgs. Tiekšanās pēc laimes ir vides, attiecību un gara kopšana un veidošana pēc cilvēka ideāla. Prieks par sasniegto top par daļu no laimes sajūtas.…