Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
21,48
Ietaupījums:
3,22 (15%)
Cena ar atlaidi*:
18,26
Pirkt
Identifikators:477743
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 27.05.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 58 vienības
Atsauces: Ir
Laikposms: 2000.g. - 2005.g.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  IEVADS    11
1.  Tiesnešu tiesiskā stāvokļa vēsturiskā attīstība    14
2.  Tiesnešu un tiesas institūta reglamentācija LR normatīvajos aktos    22
2.1.  Tiesnešu nozīmēšana amatā    25
2.2.  Tiesnešu neatkarība un tiesiskās garantijas    31
2.3.  Tiesnešu pienākumi    36
3.  Tiesnešu tiesību jēdziens, izpausmes veidi un rašanās priekšnoteikumi jeb kritēriji    44
3.1.  Tiesnešu tiesību jēdziens    44
3.2.  Tiesnešu tiesību izpausmes veidi    48
3.3.  Tiesnešu tiesību radīšanas kritēriji    59
4.  Tienešu tiesību vieta starp pārējiem tiesību avotiem un izmantošanas metodika    70
4.1.  Tiesnešu tiesību vieta starp pārējiem tiesību avotiem    70
4.2.  Tiesnešu tiesību izmantošanas metodika    76
  NOBEIGUMS    85
  IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS    89
Darba fragmentsAizvērt

IEVADS
Dažādu tiesību skolu pārstāvji ir pauduši atšķirīgu viedokli par tiesnešu un tiesu lomu valstī, sabiedrībā, kā arī tiesību radīšanā un attīstībā, sākot ar pilnīgu tiesnešu veiktas tiesību jaunrades noliegšanu (tiesību pozitīvisma pārstāvji) un beidzot ar tās atzīšanu (brīvo tiesību teorijas pārstāvji). Kaut arī ir viennozīmīgi skaidrs, ka attīstītajās tiesību sistēmās valsts izdotās tiesību normas nav vienīgais tiesību avots, tomēr doktrīnā un praksē nav konsekvences par pārējo tiesību avotu praktisko un teorētisko nozīmi.
Likumdevēja radītās tiesību normas (likumu normas) ir ar lielāku vai mazāku abstrakcijas pakāpi, un dažkārt sabiedriskās attiecības attīstās tik strauji, ka likumdevējs nespēj paredzēt regulējumu visiem dzīves gadījumiem, tad liela loma šajos procesos ir tiesnesim, kurš likuma normu piemēro, attiecina uz konkrēto dzīves gadījumu, kā arī, ja nepieciešams, pats rada tiesību normas. Tomēr tā kā Kontinentālās Eiropas tiesību lokā vēsturiski diezgan iesakņojies uzskats ir tāds, ka tiesnešu galvenais pienākums ir interpretēt likumu normas, tad juridiskajā literatūrā nav vienota viedokļa par tiesnešu lomu un vietu tiesību sistēmā. Piemēram, Latvijā, kura ir viena no Kontinentālās Eiropas loka valstīm, vēl joprojām ir tiesību zinātnieki, kas uzskata, ka zemākas instances tiesas tiesnesim nav pamata savā argumentācijā atsaukties uz augstākas instances tiesas tiesneša nolēmumu, tajā pašā laikā norādot uz to, ka Augstākās tiesas plēnuma lēmumi „ir daudz atbilstošāki vienotas tiesu prakses veidošanā.” Ir arī viedoklis, ja tiesnešu tiesības kā tiesību avots tiktu noliegts, tad ātrāk vai vēlāk tas izcīnītu savu lomu būt par tiesību avotu, protams, ne jau par tik saistošu kā likums, jo nevienā tiesību sistēmā nav iespējams, ka „likumdevējs spēs atrisināt visus dzīves gadījumus, līdz ar to tiesneši ir spiesti radīt noteikumus, lai izspriestu konkrēto strīdu, pirms likumdevējs ir atrisinājis radušos problēmu.”
„Tiesību praktizēšana ir māksla nevis zinātne” , jo „tiesnesim ir jāiztulko likums nevis tādā ceļā, ka viņš noskaidro, kādi īsti apsvērumi vai priekšstati ir bijuši tiem lietpratējiem, kas likumus ir sarakstījuši, bet tiesnesim ir jāizprot likums tā, kā to prasa tiesneša pasaules uzskats un dzīves izpratne.” Tajā pašā laikā pastāv daudz neatbildētu jautājumu: cik tālu tiesnesis drīkst aiziet savā spriešanā, lai padarītu tiesību vidi harmonisku, vai tiesnesis rada tiesības vai tomēr tās novērtē un piemēro bez tālejošas ietekmes. Savukārt, ja tiesnesis rada tiesības, tad kādi priekšnoteikumi ir nepieciešamai to radīšanai un turpmākai izmantošanai, jo ar to, ka tiesnesis rada tiesību noteikumu nepietiek. Nav pieļaujams, ka tiesnesis patvarīgi rada tiesības, jo, kā teicis F.Bēkons: „Viens nekrietns spriedums nodara vairāk posta nekā daudz nekrietnu piemēru, jo pēdējie apgāna straumi, bet pirmais- pašu avotu.”
Tātad no vienas puses ir šī nepieciešamība tiesnesim stāties likumdevēja vietā, jo tiesnešu veiktā tiesību jaunrade kalpo tam, lai tiesības atbilstu jaunām regulēšanas prasībām, no otras puses ir draudi tiesiskajai drošībai. Būtiskākais drauds šajā gadījumā ir patvaļīga tiesneša iejaukšanās likumdevēja sfērā, pārkāpjot varas dalīšanas principu. Tā kā tiesnešu un tiesu lielā praktiskā loma mūsdienās juridiskajā literatūrā ir izraisījusi nopietnas pārdomas par tiesisko drošību , ar to domājot, vai tiesnesis konkrētā gadījumā rīkojas savu pilnvaru ietvaros, vai tiesneša izstrādātā atziņa ir pietiekami pamatota, radot šaubas par to, ka to būs iespējams piemērot līdzīgu gadījumu risināšanā arī turpmāk, tad ir svarīgi apzināt tos gadījumus, kad, pie kādiem apstākļiem tiesnesis ir tiesīgs radīt tiesības, kā šī tiesību jaunrade jāveic, tas ir tiesnešu tiesību leģitimitātes jautājums.
Kaut arī par tiesnešu tiesisko statusu ir veikti pētījumi, tomēr, ņemot vērā iepriekš izklāstītās neskaidrības, kā arī tiesneša lomas pieaugumu dažādu ar likumu neregulētu jautājumu risināšanā, abstraktu tiesību jēdzienu skaidrošanā, tādejādi radot jaunus tiesību institūtus, atklājot dažādus teorētiskus un praktiskus neskaidrus jautājumus, aktuāla ir bakalaura darba tēma „LR Tiesnešu tiesiskais statuss”.
Darbs sastāv no ievada, kurā pamatota darba tēmas aktualitāte, četrām nodaļām un darba nobeiguma, kurā uzskaitīti tēmas izpētes rezultātā gūtie secinājumi.
Darba mērķis ir Latvijas tiesnešu tiesiskā statusa un tiesnešu tiesību kā tiesību avota izpratnes , izpausmju un izmantošanas izpēte.
Lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi, viens no darba uzdevumiem ir tiesnešu tiesiskā stāvokļa noskaidrošana vēsturiskā aspektā, analizējot tiesiskās domas attīstību dažādos laika posmos, un tiesnešu un tiesas institūta reglamentācijas LR normatīvajos aktos izpratnes izpēte atkarībā no valdošās tiesību izpratnes.
Kā nākamais un viens no svarīgākajiem šī darba uzdevumiem ir noskaidrot tiesnešu tiesību jēdzienu, tiesnešu tiesību izpausmes veidus un radīšanas kritērijus, lai tiesnešu tiesības varētu izmantot kā tiesību avotu.
Kā pēdējais šī darba uzdevums ir analizēt tiesnešu tiesību vietu starp pārējiem tiesību avotiem, ka arī noskaidrot tiesnešu tiesību kā tiesību avota izmantošanas metodiku.
Darbā izmantoti ārvalstu autoru zinātniskie pētījumi un publikācijas par anglosakšu tiesību loka valstīs pastāvošo tiesību avotu izpratni, par precedentu tiesībām, par precedentu izmantošanas metodiku, kā arī Latvijas zinātnieku un praktiķu pētījumi un publikācijas, piemēram, Akmentiņš R., Meļķisis E., Neimanis J., Kalniņš E. u.c., kā arī interneta resursi. Darbā ir izmantoti gan Latvijas, gan ārvalstu tiesu prakses materiāli, kā arī ir izmantoti normatīvie akti.
Darbā galvenokārt izmantotas aprakstošās, vēsturiskās, salīdzinošās, analīzes un sintēzes metodes.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −32,86 €
Materiālu komplekts Nr. 1130105
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Tiesnešu tiesiskais stāvoklis”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/477743

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties