Jebkuras teorijas pamatā ir izpratne par cilvēku un viņa eksistenci. Cilvēks tiecas sevi izzināt kā aktīvu un jūtīgu būtni, tomēr viņa domāšanu un rīcību nereti ietekmē emocijas, bailes, mīlestība un citi pārdzīvojumi. Cilvēka centieni būs nesekmīgi, ja viņš neapzināsies nepieciešamību mērķtiecīgi attīstīt sevi un savu personību.
Mūsdienu sabiedrībā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta bērnībā piedzīvoto emociju un pieredzes nozīmei personības veidošanās procesā. Pedagogi un psihologi kā būtiskus personības attīstības faktorus min vajadzību pēc jauniem iespaidiem, saskarsmes un fiziskās aktivitātes. Kustību nepieciešamība ir viena no cilvēka organisma pamatvajadzībām, un tā visizteiktāk izpaužas pirmsskolas vecumā, kad motorā darbība ir cieši saistīta ar sensoro sistēmu un nervu sistēmas attīstību.
Pirmsskolas vecumā bērni ir īpaši aktīvi, tāpēc šis periods ir vispiemērotākais mērķtiecīgu un organizētu darbību uzsākšanai. Bērna audzināšana šajā vecumā balstāma uz rotaļu, kuras laikā viņš apgūst jaunas zināšanas, prasmes un pieredzi. Rotaļas un spēles bērniem sagādā prieku, un tās ir dabisks mācīšanās veids.
Bērns pasauli iepazīst, rotaļājoties, jo viņam nav robežas starp rotaļu un mācīšanos. Pieaugušo atbalsts un ieinteresētība bērna kustību un rotaļu aktivitātēs veicina pozitīvu attieksmi pret fiziskajām nodarbēm, sportu un aktīvu dzīvesveidu kopumā.
Vienlaikus ar straujo zinātnes un tehnoloģiju attīstību mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk novērojams mazkustīgs dzīvesveids. Lai sekmētu bērna fizisko un garīgo attīstību, nozīmīga loma ir dažādām rotaļām, kas aktivizē bērnu un veicina viņa patstāvību. Tikai fiziski vesels bērns ir spējīgs aktīvi izzināt apkārtējo pasauli, un darbīgums ir būtisks priekšnoteikums pilnvērtīgai attīstībai.…