Iedzimtu krāsu redzes deficītu izvērtēš... / ID: 166205

Autors: Līna Bavše (1)

Vērtējums:

Publicēts: 27.02.2024.

Valoda: Latviešu

Līmenis: Augstskolas

Literatūras saraksts: 32 vienības

Atsauces: Ir

Laikposms: 2021. - 2025. g.

Izvērst priekšskatu

SatursAizvērt

Nr.	Sadaļas nosaukums	Lpp.
	IEVADS	1
1.	LITERATŪRAS PĀRSKATS	2
1.1.	Krāsu uztvere	2
1.2.	Krāsu redzes teorijas	3
1.2.1.	Junga-Helmholca trihromātiskā teorija	3
1.2.2.	Hēringa oponentā krāsu teorija	3
1.3.	Krāsu redzes deficīti	5
1.3.1.	Iedzimtu krāsu redzes deficīti	5
1.3.2.	Monohromātiska redze	5
1.3.3.	Dihromātiska redze	6
1.3.4.	Anomāli trihromātiska redze	7
1.4.	Absorbcijas maksimumi un optiskais blīvums	8
1.4.	Farnsworth-Munsell Dichotomous D-15 tests	10
1.5.	CIE sistēma un krāsu telpas	11
1.5.1.	CIE XYZ krāsu telpa	11
1.5.2.	CIELUV krāsu telpa	12
1.5.3.	DKL krāsu telpa	12
2.	EKSPERIMENTĀLĀ DAĻA	13
2.1.	Metodika	13
2.1.1.	Gaismas spektri un reflektances profili	13
2.1.2.	Lēcas un makulas pigmenta gaismas caurlaidības spektrs	14
2.1.4.	Fotoreceptoru gaismas absorbcijas spektrs	16
2.1.3.	Fotoreceptoru ierosinājuma kontrasts starp fonu un testa stimulu	18
2.1.4.	Vingrys & King-Smith (V&K) kvantītatīva analīzes metode sakartošanas testiem	18
2.2.	Rezultāti	20
2.2.1.	Deitan krāsu redzes deficīti	20
2.2.2.	Protan krāsu redzes deficīti	25
	SECINĀJUMI	30
	NOBEIGUMS	31
	PATEICĪBA	32
	IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI	33

Darba fragmentsAizvērt

Mūsu krāsu uztvere sākas gaismai absorbējoties tīklenes receptoru fotopigmentos, kur tiek
ģenerēti elektriskie signāli, un gar optisko nervu, nervu šķiedrām un laterālo ceļgalveida ķermeni
(LCĶ) tiek pārraidīti uz augstākiem redzes informācijas analizatorajiem centriem (Percival, 2014).
Iedzimts krāsu redzes traucējums ir sastopams apmēram 8% vīriešu un 0,5% sieviešu vidū,
kas cilvēku dzīvē sagādā dažādas grūtības ikdienas uzdevumu veikšanā, kas ir saistīti ar spēju
atšķirt dažāda veida krāsainus stimulus. Vairākos gadījumos traucējuma iemesls ir iedzimta
ģenētiskā īpatnība, kura izpaužas kā fotoreceptoru spektru atšķirības no normas, vai kā viena
fotopigmenta tipa iztrūkums tīklenē (Deeb, 2005; Schwartz, 2009).
Fotoreceptoriem ir raksturīgi absorbcijas maksimumi, kuru nobīde no normas ietekmē
fotoreceptoru spektrālo jūtību, un lielā mērā nosaka krāsu izšķirtspēju. Atkarība no tā, kādā
attālumā viens no otra atrodas fotopigmentu absorbcijas spektri ir atkarīgs tas, cik izteikts būs krāsu
redzes deficīts (Pokorny&Smith, 1977; Regan et al, 1994). …