Secinājumi
Bakalaura darbā balstoties uz D. Lieģenices (1999), A. Ļubļinskas (1979), I. Prudņikovas (2004), A. Šponas, G. Svences (1999), D.Dzinteres (1997), H. Zamninska (2007) u.c. autora atziņām un pedagoģiskā izmēģinājuma darbības rezultātiem, tika izdarīti vairāki secinājumi:
• Socializācijas procesā pirmsskolas vecuma bērns apgūst sociālo pieredzi, attīsta sociālās prasmes, apgūst sabiedrības kultūras pamatus, sociālās normas, zināšanas, tradīcijas, vērtības, prasmi pilnvērtīgi dzīvot sabiedrībā, kā arī lietot valodu saskarsmē.
• Balstoties uz socializēšanos sabiedrībā, bērnam attīstās tādas prasmes un iemaņas, kas vajadzīgas pašapkalpošanās procesā. Tās ir ģērbšanās, galda kultūras mazgāšanās u.c. prasmes. Lai attīstītu katru šo prasmi, ir jāzina, kāds ir noteiktā vecumposma attīstības likumsakarības.
• Vecākajā pirmsskolas vecumā bērna galvenais darbības veids ir rotaļa Ar rotaļu bērns apgūst dažādas zināšanas, prasmes un attieksmes. Prasmīgam skolotājam ir jāmāk pedagoģiskajā procesā ievirzīt bērnu tā, lai viņš vispusīgi paralēli apgūstamajām prasmēm pirmsskolas izglītības programmas mācību procesā nostiprinātu arī pašapkalpošanās prasmes.
• Pašapkalpošanās prasmes katrs apgūst no skolotāja vai no vecāki. Ikviens bērns mācās pielāgoties videi un kultūras prasībām apgūstot noteiktās normas. izvirzītajām normām, lai iekļautos sabiedrības noteiktajās normās.
• Pētījumā tiek apkopoti darba autores vērojumi un sarunas ar bērniem, iegūtie dati, analizēti. Izmantojot pedagoģiskajā procesā dažādus paņēmienus un metodes var paaugstināt bērnu pašapkalpošanās prasmju līmeni.
Darba autore uzskata, ka mērķis ir sasniegts, izvirzītie uzdevumi ir izpildīti. Izvirzītā hipotēze apstiprinājās. Pašapkalpošanās ir pamats bērnu patstāvībai un labvēlīgai sociālai norisei.…