Sevišķa nozīme ģimenē ir pareizam darba iedalījumam. Sievai jārūpējas par mājas iekšējām ērtībām un skaistumu, vīram par līdzekļu sagādāšanu. Sievai nav jāuzjemas vīra, vīram sievas darbi. Sieva varētu un arī būtu spiesta strādāt vīra darbus, ja viņa to spētu, un gādāt līdzekļus ģimenei vienīgi tad, ja viņas vīrs cietis nelaimi vai arī grūti slims. Tādā gadījumā tas ir sievas pienākums un uzdevums. Turpretim, ja vīrs vesels un slinko, bet sieva iet un strādā lai savu vīru sliņķi uzturētu, stāvoklis nenormāls. Ģimenes dzīves laime atkarājas no tam, cik ģimenes locekļi – vīrs un sieva – spēj nodoties saviem īpatnējiem un sev piemērotiem uzdevumiem un nemaisīties viens otra darīšanās. Vīram jāpilda vīra, sievai sievas uzdevumi. Tikai tad ģimenes dzīve ies īstā gultnē. Vīram jācienī sava sieva un sievai vīrs.
Ģimene ir bērna pirmā ētiskā un sociālā apkārtne. Vecāki rūpējas par bērna garīgo un materiālo kopšanu. No vecākiem bērns sajem ētiskos un sociālos iespaidus. Bērna miesīgā un garīgā izveidošanās norit sekmīgi vienīgi tad, ja vai nu vecāku vai arī bērnu un vecāku, vai tikai bērnu savstarpīgajās attiecībās nerodas asāki konflikti un dažāda veida smagāki traucējumi.
No vecāku sirdsapziņas atkarājas arī tas, cik bērnu vīrs un sieva vēlas samērā ar savu faktisko, nevis iedomāto materiālo stāvokli. Še jāsaka, ka viena bērna stāvoklis ģimenē neapskaužams, jo viņu vecāki pārāk izlutina, un „ divi vecāki vienam bērnam ir par daudz”, kā izsakās kāds psīchologs. Ja daudzmaz apstākļi atļauj un ir mīlestība uz bērniem, tie jālaiž pasaulē, un par tiem jāgādā, jo to prasa visas nācijas nākotne. Vīram un sievai nav jābūt egoistiem, nav jārūpējas tikai par sevi un jāinteresējas tikai par baudu, bet jādomā arī par savas tautas turpmāko gaitu, kas, starp citu, atkarīga arī no tautas locekļu skaitliskā pieauguma.
Harmoniskajā, idilliskajā ģimenē vecāki karsti mīl savus bērnus, par tiem nesavtīgi rūpējas un gādā, un bērni tikpat karsti pieķeras vecākiem. Saskaņai un mīlestībai valdot, vecāki savu bērnu labā nes vislielākos upurus, un tāpat arī bērni, pieaugdami un vecākiem gurdenākiem kļūstot, uzjemas par pēdējiem nesavtīgu gādību. Bērnu gādība par vecākiem ir atmaksa par to sirsnību un mīlestību, ko vecāki veltījuši bērniem. Bērni nekad nedrīkst aizmirst vecāku gādību, rūpes, mīlestību[10;67].
Vecākiem savi bērni jāaudzina tā, lai bērniem vienmēr būtu cieņa pret vecākiem, bet tas notiks vienīgi tad, ja vecāki ikvienu audzināšanas mājienu izdarīs ar mīlestības palīdzību. Ja arī nereti bez stingrības un pat bardzības vecākiem nav iespējams iztikt, viņu rīcībai tomēr visnotaļ jābūt mīlestības apdvestai. Vecāku mīlestība, gādība, stingrība audzināšanā u.c. tml. Īpašības iztaisa vecāku autoritāti, kas bērniem jārespektē.
Apstājoties pie jautājuma par praktiskajiem norādījumiem kā bērni jāaudzina ģimenē, iztirzāsim vairākus nosacījumus, kuru pildīšana nodrošina sekmīgu bērna garīgu un miesīgu attīstību pirmajos dzīvības gados. Šie nosacījumi, kas visnotaļ izauguši uz novērojumu pamata, ir ar normatīvu raksturu. …
