Globalizācija nav dabisks notikums. Tā ir vairāku darbību rezultāts, kuru mērķis ir radīt pilnībā liberālu pasaules tirgu, kurā ir iesaistīta ikviena pasaules valsts un nostūris. Tās ideāli ir brīvā tirdzniecība, pilnīga konkurence un efektivitāte. Globalizācija un brīvā tirgus spēki aug un kontrolē mūsu dzīves arvien vairāk un vairāk. Starpnacionālās korporācijas pārņem savā kontrolē mūsu ēdienu, mūsu mājas, izglītību un valdību.
Kaut arī globalizācijai ir savas labās puses, kā, piemēram, ideju, kultūras un preču apmaiņa, tā tomēr nogalina nacionālo tirgu, kas ir viens no valsts pamatiem un varas avotiem. Valstīm vairāk nav līdzekļu, lai salauztu briesmīgo naudas plūsmu, ne arī, lai turētos pretī finansu tirgiem. Piemēram, „General Motors” apgrozījums ir lielāks nekā Dānijas nacionālais kopprodukts (IKP), „Ford” tas ir lielāks nekā Dienvidāfrikas Republikas IKP, „Toyota” tas ir lielāks nekā Norvēģijas IKP. Korporācijas izmanto lētu darbaspēku un citas negodīgas priekšrocības, kuras garantē MAI (Multilateral Agreement on Investments – Daudzpusējs līgums par investīcijām), kas ir radīts, lai nostiprinātu starptautisko korporāciju varu un ietekmi ar globālu investīciju noteikumu palīdzību, kuri veidoti, lai cieši noteiktu, ko valsts valdības drīkst un ko ne, regulējot savu ekonomiku. Vietējie uzņēmumi, kuri izmanto vietējās izejvielas un vietējo darbaspēku, nespēs sacensties ar lielajām starpnacionālajām korporācijām. Nākotnē tām ir tikai divas iespējas – tās vai nu pārņems lielās korporācijas, vai arī tās vienkārši bankrotēs.…
