20. gs. otrajā pusē īpaša uzmanība tika pievērsta pilsoņa vietai attiecībās ar valsts pārvaldi un tiesisko aizsardzību. Ombudsmeņa institūtam ir ļoti liela loma, realizējot cilvēka tiesības individuāli vērsties starptautiskajos institūtos. Šī kontroles procedūra ļauj kontrolēt arī valsts pienākumus, kas izriet no cilvēktiesību starptautiski tiesiskajiem aktiem.
Šā institūta saknes meklējamas 19. gs. sākumā, kad līdzīgs institūts – Justīcijas ombudsmenis – 1809. gadā tika radīts Zviedrijā. Tā postenis tika paredzēts arī jaunajā 1809. gada Zviedrijas konstitūcijā. Galvenie uzdevumi bija policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana.
Savukārt pats jēdziens ombudsmenis radies 1713. gadā, kad zviedru valdība nodibināja šādu amatu. Sakarā ar pieaugošo neapmierinātību un ilgo laiku, kas bija nepieciešams, lai tiktu nodibināta komunikācija ar vadītājiem un birokrātiem, šī neformālā informācijas vākšanas metode kļuva plaši izplatīta un daudzās korporācijās to izmantoja atgriezeniskās saites nodibināšanai un problēmu risināšanas ideju iegūšanai jau pirms tam, kad šīs problēmas kļuvušas nekontrolējamas.
Simt desmit gadus Zviedrija bija vienīgā valsts pasaulē, kurā darbojās ombudsmeņa institūts. 1919. gadā šo ideju pārņēma Somija, nostiprinot normatīvo regulējumu savā Konstitucionālajā likumā, bet pirmais ombudsmeņa birojs tika nodibināts 1920. gadā. Pēc Otrā pasaules kara, arī Dānija nodibināja Parlamenta ombudsmeni.
Īpašu popularitāti ombudsmeņa institūts ieguva 20. gs. 60. gados, kad tas sāka ļoti attīstīties Eiropas valstīs un arī daudzos citos pasaules reģionos, piemēram, Amerikā. 1962. gadā ombudsmeņa amatu ieviesa Norvēģijā. Eiropā par svarīgu katalizatoru kļuva Eiropas Padomes Konsultatīvās asamblejas 1972. gada rezolūcija, kurā Eiropas Padomes biedri tika mudināti ieviest ombudsmeņa institūciju. Līdz 1983. gadam ombudsmeņi jau darbojās 21 valstī un daudzās pavalstīs.
…
