Zemnieku brīvlaišana Kurzemē un Vidzemē

Kopumā no šiem likumiem vairāk ieguva kalpi, viņu labklājība pēc brīvlaišanas pieauga sevišķi pilsētu tuvumā. Savukārt saimniekiem tie drīzāk bija nepatīkams pārsteigums – paradoksāli, ka, guvuši personīgo brīvību, vienlaikus viņi zaudēja zemi – galveno pārticības avotu.
Lauksaimnieku trūkuma dēļ, pagastos ap Rīgu, algas nācās maksāt skaidrā naudā. Veidojās jaunas pusmuižas, palielinājās muižu areāls.
Interesants ir ģenerālgubernatora Pālena viedoklis par brīvo līgumu sekām naturālās klaušu saimniecības ietvaros „Vidzemes zemnieki ir pārvērsti vienkāršos strādniekos un muižas kalpos”. Savdabīgi izsakās arī Tērbatas profesors A. Hīks 1845. g. :„Tā ar zobenu iesākto un ar soda rīksti uzturēto zemes iekarošanu nu var pabeigt, brīvi laižot darbā [ Vāczemes] arklu”
Secinot, jāsaka, ka lai arī zemnieku brīvlaišana bija liels solis uz priekšu zemnieku stāvokļa uzlabošanā, tomēr diemžēl pasaulē iekārtots tā, ka cilvēki vienmēr cenšas situāciju izmantot savā labā, tie šajā gadījumā bija muižnieki, kas, manuprāt, arī uzskatāmi par brīvlaišanas galvenajiem ieguvējiem, jo nav tik viegli izjaukt gadsimtiem ilgi iedibinātu kārtību. Par, tēlaini izsakoties, brīvlaišanas lielākajiem cietējiem uzskatāmi saimnieki, jo viņi zaudēja zemi, kas savukārt nozīmēja viņu dzīvesveida vai pat amata maiņu.
…