Krāsu teorija veselībā, psiholoģijā, apģērbā un reliģijā

Cilvēkam piedzimstot, viena no pirmajām maņām ir krāsu sajūta — pat māti bērns sākumā uztver kā krāsas, smaržas un garšas apvienojumu. Pirmās krāsas, ko mazulis uztver, ir sarkanā un dzeltenā, jo tām ir viszemākā frekvence. Krāsa ir gaismas frekvences (viļņa garuma) uztveršana; to var pielīdzināt skaņas tonim, kas ir skaņas frekvences (viļņa garuma) uztveršana. Tā ir uztvere, kas ir dota cilvēkiem un to nodrošina acs smalkā uzbūve, kas piegādā smadzenēm dažādi filtrētu redzes analīzi (parasti trīs analīzes). Krāsu uztveri nosaka bioloģija (daži cilvēki jau piedzimstot redz krāsas citādāk vai neatšķir tās vispār; to sauc pardaltonismu). Cilvēka acī ir trīs tipu vālītes, kas uztver atšķirīgu viļņu garumu gaismu (aptuveni sarkanu, zaļu un zilu). Paši par sevi gaismas plūdumi ir organizēts viļņveidīgs veselums. Ienākot ķermenī, tie dabiskā ceļā uzjunda dziļākos pašsakārtošanās spēkus, palīdzot atjaunot veselīgu orgānu un sistēmu funkciju regulāciju. Regulējošo procesu izlabošana neizbēgami rezultējas ne vien šūnu un audu, bet arī ar tiem saistīto anatomisko struktūru atjaunošanā. Tādējādi krāsu ietekme kļūst par spēcīgu veselības potenciāla dabiskās atjaunošanas metodi, kas turklāt iedarbojas visnekaitīgākajā un harmoniskākajā veidā.