Vēstule Aspazijai

Tava dzīve apbrīnojami tieši gan savos tumšajos, gan gaišajos brīžos pārvērtās dzejā. Tu reiz teici: „Es visu sevi esmu ielikuse un atdevuse savos darbos, vairāk man nav ko dot. Esmu devuse: veselu daiļuma pasauli, varonību, personības apziņu, dziņu un darbu cilvēces labā - vai tie nav spārni, uz kuriem var laisties? Savs ceļš un sava zvaigzne jāmeklē katram pašam. Arī man to neviens nav priekšā nostādījis, ne arī palīdzējis. (..) Es kā persona nekas neesmu, ja nav nekas mans darbs.”
Dzīve Tev – Elzai Rozenbergai - bija prasījusi daudz spēka un cītības, bet ne vienmēr pretī deva kāroto. Tu biji garā stipra sieviete, kura zināja, ko vēlas sasniegt. Savos daiļdarbos Tu cilvēkiem māci nezaudēt drosmi un ticību sev zaudējumu brīžos, māci saglabāt pašcieņu, izkopt spējas un gara dāvanas, dzīvot un pastāvēt par to, kas ir svarīgs.
Mūsdienās, kad tiek uzsvērta katras personas neatkarība, un sabiedrība liek priekšplānā izvirzīt sevi un savu patmīlību, reti var sastapt mirstīgo, kurš spēj būt atšķirīgs, izteikt savas domas, pastāvēt par citiem, cīnīties par kāda dzīvību un atdot savu. Tu, to spēji. Tavu vārdu pieminēs arī nākamās paaudzes – cienot un godinot.
…