Žurnālistam pat par sev neinteresējošu tēmu jāprot vākt un apkopot materiālu ar tādu pašu atdevi, kā rakstot par savu iemīļoto hobiju. Iespējams šī iemesla dēļ daudzi žurnālisti specializējas kādā nozarē, lai lielākoties varētu rakstīt par sevi interesējošām tēmām, jo tā, protams, ir vieglāk. Reizēm viens no grūtākajiem uzdevumiem, kad viss jau teju pabeigts, ir virsraksta noformulēšana. Tam jābūt gana saistošam, ieintriģējošam vai pat šokējošam, jo, kā jau minēju, žurnālista instruments ir valoda, un trāpīgs virsraksts var likt šo preses izdevumu nopirkt uz pusi vairāk pircējiem nekā parasti. Virsrakstam jābūt trāpīgam, un tas ir tikpat svarīgs, kā viss materiāls kopā.
Kopsavilkumā var teikt, ka neskatoties uz lielo slodzi, darba apjomu, augsto stresa intensitāti un citiem būtiskiem mīnusiem, šī profesija joprojām daudziem šķiet ļoti pievilcīga. Tās vilinājums slēpjas tajā, ka tā nav garlaicīga, viendabīga un nemainīga. Ik brīdi notiek, kas jauns. Žurnālists savā ziņā izdzīvo līdzi un pirmais uzzina visus sabiedrībā norisošos jaunumus. Žurnālisti bieži vien arī daudz ceļo, lai iegūtu informāciju par plašāka mēroga notikumiem. Ceļošana arī daudziem šķiet vilinoša, protams, ja tas nav uz karadarbības karstajiem punktiem, kas var būt bīstami.
Tikai pietiekami radoša un kreatīva personība, kas prot pielāgoties var būt labs žurnālists. Jārēķinās, ka šo profesiju ir ļoti grūti atdalīt no privātās dzīves, jo bieži vien tā aizņem visu žurnālista laiku it īpaši tāpēc, ka žurnālists bieži vien savu darbu ņem uz mājām un strādā tur. Tas gan apgrūtina, jo mājās pavadītais laiks vairs nešķiet kā atpūta, savukārt ja mājas ir vide, kurā žurnālistam strādāt ir visērtāk un patīkamāk, tad šeit arī darba kvalitāte būs krietni augstāka.
…
