Latviešu garīgās dzīves attīstības posmos ir saskatāmi dažādi novirzieni, bet pāri visam jaušams pirmatnēji spirgts un spēcīgs gars, kas tiecas pārvērtēt svešas vērtības un tās padziļināt savas tautas vai atsevišķa indivīda būtībā. Šī tieksme mūsu tautā noskaidrojas un paceļas apziņā kā vērtība tikai Latvijas pastāvēšanas gados. Mums trūka individuālas kritikas, mums nebija cilvēku, kas dziļāk ielūkotos savas vai citu tautu rakstnieku darbos, kas tur meklētu kādu retu, vienreizīgu vērtību, un to mācīdami apbrīnot, iemācītu apbrīnot visu lielo darba pasauli. Lai atšķetinātu kamolu, tad jāatrod vispirms pavediena gals, tāpat tas ir arī ar rakstnieku. Lai viņu saprastu un iemīlētu, tad viņā jāiemīl kāda atsevišķa vērtība, lai pēcāk varētu iemīlēt un aptvert visu viņa darbu un personību. Šo ceļu apzināti un noteikti jaunākā laikā iet Zenta Mauriņa. Savās literārās kritikās un esejās viņa atmetusi konvencionālās literatūrzinātnes sistēmas, konstruktīvās programmas, izmetusi no sava darba katra veida aprēķināto šablonu un veidojusi savas kritikas un esejas radošās intuīcijas vadīta. Un tādā veidā izauguši gandrīz visi viņas līdzšinējie darbi.
Bērnība. Skola. Universitāte.
Zenta Mauriņa dzimusi 1897. g. 15.(3.) decembrī Lejasciemā, kur viņas tēvs darbojās par ārstu. Nākamajā gadā visa ģimene pārvācas uz dzīvi Grobiņā, kur viņas tēvs pilda apriņķa ārsta pienākumus. Šai Kurzemes mazpilsētas klusajā doktorātā, mūzikas un grāmatu kultūras piesātinātā atmosfērā paiet bērnība. …
