Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
  • V.Zeile, viņas darbība, dzīve karnevāla aspektā

     Novērtēts!

    Referāts15 Māksla

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
4,49
Ietaupījums:
0,49 (11%)
Cena ar atlaidi*:
4,00
Pirkt
Identifikators:856090
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 27.06.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 8 vienības
Atsauces: Nav
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Ievads    2
  Galvenā daļa    3
1.nodaļa  „Memuāru literatūra”    3
2.nodaļa  „Valentīna Zeile”    5
3.nodaļa  „M. Bahtins un karnevāla koncepcija”    8
4.nodaļa  „V. Zeiles dzīve karnevāla aspektā”    17
  Noslēgums    21
  Literatūras saraksts    22
Darba fragmentsAizvērt

Ievads

„Dzīve ir spēle, bet uz laiku spēle kļūst par pašu dzīvi... „
Kādu lomu mūsu dzīvē ieņem māksla, un ko vispār nozīmē šis jēdziens? Vai izmantojam prasmes un iemaņas, kas saistītas ar to, vai uz mūžu aizrokam talantu dvēseles dziļumos…
Daudz jautājumu paliek bez atbildes. Ik katram, pirmkārt, jānoskaidro sava personīgā attieksme pret mākslu un tās īpašo nozīmi cilvēka dzīvē. Bet pirmām kartām pēc iespējas trāpīgāk un tuvāk jāpaskaidro mākslas jēdziens. Māksla ir cilvēka darbības nozare, kas tiecas pēc viņa garīgo nepieciešamību apmierinājuma, tā ir mīla pret skaisto. Ir tāds darbības veids, kurā indivīds uztver dabu tieši tā, kā to redz viņa iekšējās un ārējās maņas, pilnu un brīvu no visā nejaušā.
Tādā veidā cilvēkam kalpo galvenokārt viņa redze un dzirde. Mākslu atkarībā no uztveršanā dominējošiem orgāniem iedala uz toniskajā (poēzija, mūzika) un vizuālajā – arhitektūra, skulptūra, stājglezniecība ar dažādām tās nozarēm, piemēram, gravīru, medaļu mākslu un mozaīku. Pie abiem iedalījumiem attiecas skatuviskā māksla, oratora prasmes un horeogrāfija.
Mākslas pirmsākumus var atrast cilvēka tieksmē rotāt sevi, savas drēbes un ikdienā lietotos sadzīvē priekšmetus, kas sāka izpausties viszemākā kultūras attīstības pakāpē. Šeit var minēt visāda veida tetovējumus, apģērba izrotāšanu, īpaši cilts vecākajām un nozīmīgākajām personām. Vēl viens nozīmīgs aspekts, kas ietekmēja mākslas attīstību – centieni saglabāt mirušo piemiņu, uzceļot viņiem pieminekļus un tiem līdzīgas celtnes. Tāpat arī eksistēja bailes no augstākās būtnes, kuras godāšanai cēla tempļus un altārus[2]. Vēlāk māksla kļuva par specifisku realitātes atainošanas un tās formēšanas veidu daiļrades procesā, kas veidojās pēc noteiktiem estētiskiem ideāliem.



Galvenā daļa

1. nodaļa
Memuāru literatūra


Memuāru literatūra- rakstības priekšmets, kas dažādu formu izpausmēs saglābā autoru atmiņas par viņu pagātni. Bieži tuvojas daiļliteratūrai, tādiem žanriem, kā piemēram, ģimenes hronika, vai vēsturiskā belletristika. Bet memuāru literatūru atšķir no tiem tieksme pēc precīzas noteikta laika gabala atainošanas, tā ir, ka memuāri nenes sevi nekādas daiļliteratūras speciālus noteikumus, bet galvenokārt tikai iepazīstinošas funkcijas. Tomēr grūti atrast skaidras robežas, kas varētu precīzi norādīt atšķīrību starp tiem. Arī daiļliteratūras darbos ir milzīgs autobiogrāfisko reāliju skaits, kas ir likts daiļliteratūras apstrādes pamatā, šeit iespējama arī otrādi prētēja saikne – memuāru literatūras pieminekļos pastāv tieksme pēc daiļliteratūras izpausmes. Neapšaubāmo faktu un iztēles savienojums memuāru literatūrā sagādā rakstnieka biogrāfam un viņa daiļrades pētniekam lielas grūtības, jo attiecību proporcija starp šiem diviem elementiem variējas dažādi.
Pietiekami daudzveidīgi memuāras literātūras žanri bieži savijas kopā.
Par pirmšķīrīgu,kā arī zināmā mērā primitīvu formu uzskata dienasgrāmatas – ikdienas vai periodiskie autora pieraksti, kas izklāsta viņa personīgas dzīves notikumus. Kādas kopējas notikumu perspektīvas šeit nav, un pierakstu vienotība pamatojas uz stāstošas personas un uz viņa pasaules priekšstātiem.
Atmiņas vai piezīmes – sarežģītāka un vairāk izmantota memuāru literatūras forma – tajās autoram rodas perspektīvā acu metiena uz pagatni iespēja, un var pat analīzēt notikušo zem kādas idejas koncepcijas leņķa. Atmiņas retāk var satikt nejaušo, jo autors jau sāk notikumu filtrēšanu.
Autobiogrāfija ir īsākā par biogrāfiju, pēc apjoma ietver savā vairākumā tikai nozīmīgākus un ietekmīgākus cilvēka dzīves izšķirošos momentus. Kā arī nozīmīgs ir tas, ka šeit nepieciešamās personas atrašanās centrā. Autobiogrāfija bieži tiek rakstīta uz kādiem speciāliem pamatojumiem – piemēram, rakstnieks, kas apskata savu daiļrades ceļu. Vai eksistē autobiogrāfijas, kuras veltītas kādam cilvēka dzīvē svarīgam lūzuma momentam – tās sauktas par grēksūdzēm. Vēl pastāv atmiņu forma par kādu tuvu cilvēku, saistīta ar viņa nāvi, vai zem stipra ši notikuma iespaida – to sauc par nekrologu.
Memuāru literatūras izklāstīšanas it kā „bezviltīga” forma nav tās pilnīgas patiesības garants. Autora pozīcija un viņa pasaules uzskats ietekmē gan faktu izvēli, gan to atainošanu,gan to secinājumus.
Autobiogrāfijas pierakstu vērtējumā jāatceras, ka bieži vien autors sastāda savus pierakstus ar kādu konkrētu mērķi, piemēram, - lai pašattaisnotos, vai nosargātos. Pat gadījumos, kad autora mērķis – atmaskot sevi, nevienmēr drīkst ticēt pārmērīgi sirsnīgam tonam, jo dažās autobiogrāfijās daudzreiz tiek izmantots šis efektīgs maksimālas atklātības motīvs.
Memuāru literatūra, protams, var kļūt par vēsturisko materiālu vai dokumentālo liecību, bet tikai kritiskās pārbaudes un apstrādes apstākļos, kuri ir nepieciešami jebkādam vēsturiskam avotam:
1. memuārā pieminekļa īstenība, vai īstam pieder tieši tam autoram, kuram to pievieno.
2. memuārā pieminekļa patiesīgums, vai autors pareizi izklāsta ziņas, viens no pārbaudes paņemieniem – salīdzināt dažādu laikabiedru ziņas par vienu laikmetu, vai notikumu ciklu.
3. arī jāņem vērā paša memuāru autora īpatnības, tādas kā – atmiņa, redze, dzirde, uztveršanas tipu, raksturu un darba apstākļus, kā arī avotu izmantošanu.



2. nodaļa
Valentīna Zeile


Mani ieinteresēja grāmata «Parīze un talāk visur…» kuru sarakstījusi gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs pazīstama tēlniece Valentīna Zeile. Pētot šo materiālu, svarīgi atcerēties, ka tā ir autobiogrāfija (autobiogrāfiski materiāli bieži satur sevī subjektīvus autora viedokļus, jo bieži neizdodas racionāli, it kā no malas uztvert notikumus no savas dzīves, jo tie mūs cieši skar: gan mūsu jūtas, gan spēju uztvert piedzīvoto objektīvi, jo cilvēks daudzas lietas uztver tieši jutekliskajā līmenī).
Autore ir veikusi garu ceļu (to var iezīmēt ar gadiem, kas nodzīvoti vecāku mājā), kamēr izvēlējās profesiju, kas ieinteresēja un aizrāva viņu uz visu mūžu. Mīlestība pret mākslu piemita visai autores ģimenei, daudziem radiniekiem trūka profesionālās izglītības, bet, kā stāsta pati tēlniece:
"…viņiem tas izpaudās stihiski tēvam mākslinieciskās spējas īpaši spoži parādījās darbā ar kokgriezumiem, būvētās mēbeles vienmēr tika rotātas.. man arī bija onkulis – tēlnieks pēc tēva radniecības līnijas, kara beigās viņš emigrēja uz Rietumiem… kad es mācījos Rīgā, mēs ilgu laiku ar viņu sarakstījāmies, un viņš sūtīja man savu darbu fotogrāfijas, kas mani ne īpaši iedvesmoja – tomēr tas ir vēl viens talanta izpausmes apliecinājums manā ģintī.
Mātē es, kad kļuvu mazliet vecāka, ieraudzīju pastāvīgu tieksmi pēc augstākām jūtām, pēc vēl neizzinātām lietām, bet ar laiku tas viss pārvērtās par vilšanos, jo neīstenojās viņas reālajā dzīvē. Māte mīlēja teātri un poēziju. Bez šaubām viņas dvēseles dziļumos arī slēpās skatuviskais talants. Vēstulēs, kuras es saņēmu no mātes, proza bieži mijās ar dzejoļu rindām. Māte daudz nozīmes piešķīra simboliem, noslēpumainām zīmēm, kuras viņa meklēja katrā solī, darbībā un centās tās atšifrēt un pielietot dzīvē”.
Jau no agras bērnības Valentīnu vilināja noslēpumainā mākslu pasaule… krāsas, otas. Viņa vēroja, kā glezno viņas tante, kas tolaik jau bija beigusi mākslas skolu. Jau tad veidojās autores interešu sfēra: „Izšķiroša loma pieder mātes jaunākajai māsai Veronikai, kas savulaik mācījās mākslas skolā un bija īsta gleznotāja, visu brīvo laiku viņa pavadīja zīmējot, visbiežāk ar zīmuļiem - ziedus un ainavas. Stāvot viņai aiz muguras, skatījos, kā tante to dara. Es attiecos pret mākslu ar lielu pietāti, un pat baidījos uztriept kaut vienu līniju, jo instinktīvi zināju, ka vispirms jāiemācās galvenie likumi un visnepieciešamākās iemaņas, lai pieskartos TAI (mākslai).
Agrā bērnībā es nemaz nezīmēju kaut ko īpašu, vienīgais, kas man patika - kopēt zīmējumus no grāmatām, var būt es neapzināti redzēju tādā darbā iespēju apgūt zīmēšanas tehniku.”
Tante pilnīgi atbalstīja meitenes aizraušanos ar glezniecību, bet vecāki sapņoja par to, ka viņu vecākā meita apgūs godāto ārsta profesiju:
„Tante atbalstīja manu tieksmi saistīt savu dzīvi ar mākslu, un pēc skolas, 14 gadu vecumā, es bez šaubām nolēmu iestāties mākslas skolā, pārliecināta, ka tieši tas ir MANS ceļš. Māte ar tēvu neatlaidīgi uzstāja, ka man jākļūst par ārstu, un bija pilnīgi pret manu vēlmi sekot tantes profesijai, jo bija pārliecināti, ka visi gleznotāji ir nabagi, un tāpēc nevēlēja savai meitai tik nepievilcīgu nākotni.”

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −7,15 €
Materiālu komplekts Nr. 1134083
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „V.Zeile, viņas darbība, dzīve karnevāla aspektā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/856090

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties