Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
2,49
Ietaupījums:
0,32 (13%)
Cena ar atlaidi*:
2,17
Pirkt
Identifikators:180997
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 21.06.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1. DŽAMBATISTA VIKO “JAUNĀ ZINĀTNE”.
SISTĒMAS RIŅĶOŠANAS TEORIJA
Džambatists Viko (1668.–1744.) ir izcilākais un oriģinālākais filozofiski vēsturiskās domas pārstāvis. Viņa galvenais darbs, kas nāca klajā 1725.gadā, saucas: “Principi di una scienza nuova intorno alla natura nelle nazione (Pamati jaunai zinatnei par tautu dabu)”. Kā jaunā zinātne te ir domāta vēsture. Savu sistēmu Viko vērtēja tāpat kā Dekarts savu filozofiju, viņa uztverē vēsture kā zinātne rodas tikai līdz ar viņa darbu.
Kāds ir Viko pasaules uzsakata pamatprincips? Viņš ir platoniķis, Platona sekotājs mācībā par idejām, viņš uzskata ideālo pasauli par patiesās realitātes atspoguļojumu. Vēsturnieks ir pārliecināts, ka vēsturē var panākt pareizu atziņu, iedziļinoties sevī pašā, ka pētnieka apziņā jau ir visi principi, kas savā laikā noteikuši konkrētās vēstures gaitu, un ka, sekojot šiem principiem, var attēlot cilvēces attīstības ainas.
Viņš iesāk cilvēces kultūras vēsturi ar cilvēka zvēra dzīvi: viņa pirmie cilvēki ir dzīvnieki, pie zemes saitītas, gandrīz četrkājainas būtnes, kas nekad nepaceļ acis pret debesīm. Viko skatās uz faktiem reāli un bez sentimentalitātes. Viko ir īsts Darvina un Hekeļa priekšgājējs. Šis piemērs rāda, ka zinātne nav sākusies, aprakstot arvien vairāk pieaugošos materiālus, plašie vispārinājumi nav radušies no atsevišķiem secinājumiem – tā sakusies no vispārīgas idejas, faktus sameklēja it kā nojautas ceļā, zinātniski tos vāca, ejot pēc pašu nospraustā plāna līnijām.
Otrs Viko atklājums – viņa izskaidrojums, kā cēlusies reliģija. Viņš neredz reliģijā mūžīgu katergoriju, bet uzsakta to par vēsturisku faktu. Pirmatnīgo reliģiju Viko apzīmē par šausmu reliģiju – to iedvesušas bailes briesmīgo dabas parādību priekšā; niknie dievi, kas vajā cilvēku ir mežoņu fantāzijas auglis. Visa pirmatnīgā reliģija pastāv no simboliem, jūtām, tēliem, žestiem, mīmikas, mēmām kustībām; cilvēka valoda vēl nav attīstījusies, rakstu nav, tos aizstāj zīmējums. Senajā reloģijā un mitoloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiskā īpašība – cildināt nepazīstamo.
Bet Viko var nosaukt arī par socialoģijas un sociālās psiholoģijas tēvu. Viņa teorijā senās reliģijas izcelšanās fakts noder par izskaidrojumu kādam citam ar to cieši saistītam faktam. Viņš saka: “Izņēmot šausmu reliģiju, neviena cita vara nebūtu varējusi salauzt to bezjēdzīgo lielīšanos ar spēku, kas līdz tam laikam traucēja cilvēkiem apvienoties. Šai laimetā pamatu visai gudrībai un piedzīvojumiem cilvēki redz dievos, tāpēc arī tie, kas iztulko dievu gribu, ģimeņu tēvi un patriarhi, ir pilnīgi kungi pār savām sievām un bērniem, viņi ir valdnieki un priesteri.
Dievību laikmets (mēs būtu teikuši teokrātijas laikmets) radīja briesmīgus asiņainus kultus, patriarhu jūgs bija bargs un nežēlīgs. Dievību laimetam seko varoņu laimets – vājākie, nelaimīgākie bega un meklēja glābiņu pie svētajiem altāriem un mūriem, ko bija uzcēluši patriarhi. Tā viņi kļuva par varoņiem, valdonīgiem spēka vīriem, labdariem, par kādiem tos iztēlo mīti. Viņi pārvērta izglābtos par saviem majas kustoņiem, pieprasīja no tiem pilnu padevību. Vergiem un dzimtcilvēkiem nav bijis reliģijas. Kad atkarīgo ļaužu skaits pieauga, viņi sāka sev pieprasīt labāku stāvokli. Šīs briesmas like varoņiem ciešāk apvienoties savā starpā, rodas pirmā kopa – valsts. Romas vēsturē mēs saduramies ar aristokrātiju pašā republikas sākumā un tālāko evolūciju, pāreju uz cilvēku laikmetu. Plebeji, sākumā patriciju organizēti, disciplīnas ietekmē attīstās par patstāvīgu spēku. Viņi grib iegūt varu un bagātību, iespiesties pašos reliģisko noslēpumu dziļumos un novājējušā aristokrātija piekāpjas. Līdz ar dievišķo izcelšanos izvirzās bagātība, nopelni, par galveniem tikumiem kļūst apdomība, taupība, centība. Mainās jēdzieni, valoda, ieražas. Tauta pieprasa publiskās tiesības, rakstītus un pie tam humānākus likumus. Iestājas demonkrātijas laikmets.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −3,55 €
Materiālu komplekts Nr. 1307219
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Vēstures filosofijas un socioloģijas sistēmas 18. un 19.gadsimtā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/180997

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties