Secinājumi
Tacita laikā bija izveidojusies plaša un daudzveidīga etnogrāfiskā tradīcija. Visai izplatīta pieeja bija etnogrāfiska satura darbos aprakstīt svešu kultūru, izmantojot savas kultūras terminus un salīdzināt to ar sev ierasto vidi, tādēļ tajos vienmēr bijis daudz salīdzinājumu un kontrastu. Nozīmīga etnogrāfijas funkcija bija aplūkot morāla un sociāla rakstura jautājumus un radīt kontrastu ar paša autora sabiedrību, lai ļautu labāk izvērtēt tās paražas un dzīvesveidu. Tacita darbs Ģermānija ir vienīgā tīri etnogrāfiskā monogrāfija, kas saglabājusies no antīkās pasaules un arī tajā uzskatāmi parādās šis salīdzinošais aspekts un kontrasts ar autora sabiedrību.
Salīdzinošais aspekts darbā izpaužas gan tiešos, gan netiešos salīdzinājumos. Tiešu salīdzinājumu darbā nav daudz, tomēr tie parādās, runājot par visdažādākajām dzīves jomām. Netiešu salīdzinājumu ir daudz vairāk. Lielākā daļa no tiem parāda ģermāņus kā morāles paraugu Tacita laika romiešiem, jo tie kā cilšu sabiedrība ir brīvi no netikumiem, kurus rada civilizācija – mantkārības, greznības, neuzticības. Bieži tie ir tikumos pielīdzināti senajiem romiešiem to idealizētajā pagātnē.
Vēstījumu var saturiski iedalīt divās daļās. Pirmajā daļā tiek aplūkoti ģermāņi kopumā, otrajā viena pēc otras tiek aplūkotas dažādas ģermāņu ciltis, autoram sekojot perigiētiskajai tradīcijai un it kā vedot lasītāju ceļojumā pa visu Ģermāniju. Darbā nav daudz ģeogrāfisku un vēsturisku detaļu, visa uzmanība tiek veltīta ģermāņu paražām, tikumiem.
Vēstījumā darba pirmajā daļā tiek akcentētas tieši tās lietas, kuras kurās ģermāņi parādās kā morāles paraugs romiešiem. Otrajā daļā, kur tiek aplūkotas dažādas ģermāņu ciltis, lai arī bieži vien tiek norādīta kāda lieta, kas īpaša konkrētajai ciltij un dažas no tām tiek izceltas vairāk nekā pārējās, var just, ka Tacitam atšķirības starp dažādām ciltīm šķiet nenozīmīgas salīdzinājumā ar to kopējo dabu, tikumiem un paražām, kuras izklāstītas darba pirmajā daļā.
Redzams, ka darba galvenais mērķis nav bijis vienkārši aprakstīt ģermāņu ciltis, bet gan caur netiešu salīdzinājumu kritizēt sava laika romiešu tikumus, sabiedrisko un politisko dzīvi pretstatot tos ģermāņu paražām un nesamaitātajiem tikumiem. Uz to norāda gan darbā sastopamie netiešie salīdzinājumi, gan arī visa vēstījuma virzība.
…
