Verdzības aizliegums

Dzīvojot 21. gadsimtā, šķiet, ka verdzība pastāvējusi tikai pagātnē, un par to informāciju iegūt var tikai no vēstures grāmatām. Neskatoties uz to, ka verdzība jau sen atcelta un tā legāli nepastāv, tā tomēr ir milzīga problēma arī mūsdienās. Verdzība, galvenokārt, cilvēku tirdzniecība ir aktuāla problēma visā pasaulē, katrā pasaules kontinentā ir cilvēki, kuri atrodas nebrīvē, un šādu cilvēku ir arī Latvijā. Latvija ir gan cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes valsts, gan tarnzīta, gan galamērķa valsts. Turklāt cilvēku tirdzniecība pastāv ne tikai starptautiskā, bet arī nacionālā mērogā – no lauku reģioniem uz pilsētām. Kāda no pastāvošajām verdzības formām var skart ikvienu no mums, pat autoru pašu, vai kādu no viņa ģimenes, vai radu loka, jo īstenībā par upuriem kļūst ne tikai jaunas un vieglprātīgas meitenes, kā vēsta populārs mīts, tāpēc, autora prāt, ir svarīgi zināt, kā var iekļūt ‘’verdzības tīklos’’ un kādu ļaunumu tā var nodarīt. Tāpēc arī autors izvēlējās izstrādāt referātu tieši par verdzības aizliegumu. Kā jau autors minēja, tā var skart jebkuru, jo nekad jau nevar zināt ar kādiem cilvēkiem satiksimies un kādi būs viņu patiesie nolūki. Fakts ir tāds, ka pāris gadsimtus atpakaļ verdzību pieļāva pastāvošā likumdošana, un vergturis vergus turēja atklāti un bija cienījams sabiedrības loceklis, taču šobrīd verdzība ir aizliegta ar likumu, un ja kāds arī paverdzina cilvēkus, tad tas ir noziegums un nenotiek atklāti parādīts, neviens taču neteiks :’’ Esmu vergturis!’’, un arī savā CV to neviens nerakstīs. Cilvēku tirdzniecība ir smags cilvēktiesību pārkāpums. Autora prāt, kopumā cilvēktiesības var definēt kā tiesības, kas ir neatņemamas un bez kurām nespētu dzīvot. Cilvēktiesības un fundamentālā brīvība dod mums iespēju pilnvērtīgi attīstīties un izmantot mūsu cilvēcīgās vērtības, inteliģenci, talantus un mūsu sirdsapziņu un apmierināt kā mūsu garīgās, tā arī citas vajadzības. Taču ir cilvēki, kuriem šīs elementārās tiesības un brīvības ir liegtas, kad cilvēks neatkarīgi no savas gribas nespēj pilnvērtīgi dzīvot un attīstīties un viņa dzīve ir ierobežota tikai tāpēc, ka ir cilvēki, kuriem šķiet, ka izmantojot citus, var nopelnīt naudu. Ja laimīgā kārtā policija atbrīvo un izglābj upurus, bet neapcietina pašus tirgotājus, bizness turpinās, tā atkal un atkal jauni cilvēki tiek ‘’ievilki’’ šajā verdzības jūgā. Tiesāti un sodīti biežāk tiek vervētāji, ne organizētāji, un tas norāda uz to, ka cilvēku tirdzniecība, kaut arī tiek apkarota, tā pastāv un pastāvēs. No vervēšanas brīža sākas cilvēka pārtapšana precē. Upuriem tiek atņemts tas, kas cilvēku padara par cilvēku: viņa brīvā griba. Zaudējot dokumentus, visbiežāk valodas nezināšana, komunikācijas prasmju trūkums, apstākļi, kas izraisa depresiju, liedz upuriem cīnīties par savu glābšanu.