Vecāku vara pār bērnu reliģisko pārliecību

Kas vispār ir bērns? Cik daudz bērns spēj domāt, rīkoties, izteikt savas domas, savu viedokli? Vai bērnam ir tiesības aizstāvēt savas domas, intereses, pārliecību?
Manuprāt tas ir ļoti aktuāls jautājums, ja to analizē no juridiskā viedokļa, no tā kā šo jautājumu ir regulējis un noteicis likumdevējs.
Bērns, piedzimstot, ir vecāku rokās – bērna pirmie dzīves brīži ir vecāku prieks un ar piedzimšanas brīdi gan bērna vecāku, gan bērna ģimenes rūpes.
Bērns, piedzimstot, iegūst jau savu pirmo personas apliecinošo dokumentu – dzimšanas apliecību, kurā tiek ierakstīta bērna vārds, uzvārds un vecāku vārdi, būtība ar to brīdi bērns kļūst par piederīgu šai ģimenei. Vecākiem tiek uzlikts pienākums audzināt bērnu un rūpēties par to, bet dota tiesība izvēlēties kā audzināt, kur skolot, utt.
Katra bērna vecāki savam bērnam vēl to labāko – cenšas bērnam ieaudzināt labas manieres, labu audzināšanu, dot savam bērnam pēc iespējas labāku izglītību, kā arī cer, ka bērns gūs panākumus, lai ko arī viņš darītu, vecāki vēlas, lai viņu bērns būtu vislabākais. Tieši ar šo brīdi sākas vecāku vēlme ieaudzināt savam bērnam kādu no reliģiskajām pārliecībām, to kas viņiem šķiet vislabākā.…