Nobeigums
Vainas formas precīzai noteikšanai ir vairāki priekšnoteikumi. Kā svarīgākais no tiem ir noskaidrot personas psiholoģisko attieksmi pret noziedzīgo nodarījumu, kādi bijuši personas mērķi un motīvi. Rūpīgi jāizvērtē visi lietas apstākļi, jo no precīzas vainas formas noteikšanas ir atkarīgs tas, kāds sods piemērojams vainīgajai personai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
Cilvēks uzņemas pilnu atbildību par savu rīcību tikai tad, ja viņš tā rīkojies tikai no brīvas gribas un ir spējis apzināties savas rīcības sociālo nozīmi. Vainu var atzīt tikai saprātīgs cilvēks, kuram piemīt spēja rīkoties, kā arī izprast realitāti un savas rīcības sociālo nozīmi
Vairumā Krimināllikuma pantu ir četri piemērojamie soda veidi. Likumsakarīgi, ka par mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu nevar piemērot tādu pašu vai tikai nedaudz zemāku sodu kā tad, ja pastrādāts smags vai sevišķi smags noziegums.
Noziedzīgus nodarījumus ar jauktu vainas formu Latvijas Republikas Krimināllikums nedefinē. Latvijā šis jautājums par jauktu vainas formu tiek risināts tikai zinātnieku atziņu līmenī. Pēc autores domām, lai pareizi kvalificētu nodarījumu, kura dēļ aiz neuzmanības tika nodarītas smagākas sekas, piemēram, iestājās cietušā nāve, nav nepieciešams ietvert Krimināllikumā atsevišķu normu, kas reglamentētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu ar divām vainas formām. Šajā gadījumā ir svarīgi konstatēt cēloņsakarību.
Ir liela atšķirība starp izplānotu noziegumu un nodarījumu, kas kaut kādu apstākļu vai apstākļu sakritības pēc ir noticis. Ja, piemēram, būvlaukumā, metot smagu priekšmetu no augstuma, mērķtiecīgi ir plānots nodarīt miesas bojājumus konkrētai, tad šādā gadījumā piemērojamais sods būs lielāks, nekā, ja tas noticis neplānoti, bez mērķa kādam nodarīt ko ļaunu.
Lai pierādītu personas vainu kādā noziedzīgā nodarījumā un noteiktu precīzu vainas formu, tas ir samērā sarežģīts process. Svarīga ir katra nianse, rūpīgi jāizpēta visi lietas materiāli, svarīgas ir apsūdzētā un liecinieku liecības, lai tās nebūtu pretrunā ar sākotnēji sniegtajām liecībām.
Kā zināms, vaina teorijā tiek saprasta kā nodoms vai neuzmanība, bet praksē bieži redzams, ka par vainu runā kā par personas izdarītā noziedzīga nodarījuma paša fakta pierādīšanu. Saprotams, ka tāda izpratne neatbilst Krimināllikuma normām, jo, kā jau iepriekš tika minēts, vaina vairāku valstu kriminālkodeksos izpaužas vienīgi kā nodoms vai neuzmanība.
Ņemot vērā to, ka tiesa sodu piespriež kādai konkrētai personai, jāņem vērā tās personība, līdz ar to soda individualizācija. Tiesas uzdevums ir noskaidrot vainīgās personas rakstura bioloģiskās un sociālās īpatnības. Nereti, sodu nosakot, būtiska nozīme ir vainīgā dzimumam, vecumam, veselības stāvoklim, ģimenes stāvoklim, attieksmei pret darbu, agrākai sodāmībai.
Taisnīguma apziņa prasa, lai pie atbildības par tiesībpārkāpumu tiktu saukta tikai vainīgā persona. Vainīgumam jāizpaužas ne tikai faktiskajā kaitīgo seku izraisīšanā, bet jāiekļauj arī personas nodoms vai neuzmanība.
…
