Nobeigums
Par totalitāro režīmu stūrakmeņiem ir uzskatāma ideoloģija, propaganda un terors. Šie trīs elementi, sadarbojoties un papildinot viens otra iedarbību, nodrošina režīma pastāvēšanu. Pilsoniskā sabiedrība ir pilnībā demontēta, valsts reglamentē gandrīz visu sabiedrības ekonomisko, garīgo un arī privāto dzīvi. Cilvēki tiek kontrolēti, norādot tiem dzīvojamo platību, nosakot darba vietas, kontrolējot savstarpējās sarunas un attiecības. Cilvēki vairs nav spējīgi viens otram uzticēties, jo ikviens var izrādīties partijas ziņotājs, un pat par šķietami nevainīgas frāzes izteikšanu var nākties maksāt ar dzīvību vai labākajā gadījumā ieslodzījumu darba nometnē. No sabiedrības locekļiem tiek prasīta pilnīga vienprātība un akla paklausība režīmam. Indivīdi tiek pakļauti smalkai ideoloģiskai apstrādei, lai pārvērstu tos par paklausīgu masu, kas noteikti virzās uz kādu mērķi. Taču lielākoties mērķis ir iluzors.
Totalitāros režīmos viens no svarīgākajiem elementiem ir vadoņa kults. Vadonis ir visa pastāvošā epicentrs. Tam ir piešķirts gluži reliģisks statuss. To lieliski parāda Dž. Orvela „1984” aprakstītais Lielā Brāļa tēls, kuru varam uzskatīt par Staļina prototipu. Tāpat pieminami arī Fords ( „Brīnišķīgā jaunā pasaule” ) un Labdaris romānā „Mēs”.
Lietojot smalki aprēķinātu ideoloģiju un propagandu, totalitārie režīmi pasauli sadala ienaidniekos un draugos. Režīmi nevar pastāvēt bez ienaidnieka kulta. Nepārtraukti tiek sludināts, ka ienaidnieks uzglūn ik mirkli, tas var atrasties tepat blakus. Tauta tiek aicināta būt modra un ziņot par personām, kuras veikušas pretvalstiskas darbības, kas uzskatāmas par tautas ienaidniekiem. Režīms soda tos, kas atsakās nodot savus radus vai draugus, jo tie vairs nav uzticīgi režīmam. Karš ir kļuvis par nepieciešamību. To lieliski ilustrē sauklis „Karš ir miers!” romānā „1984”, kas sasaucas ar Padomju Savienības sludināto ”Cīņu par mieru”. Arī nacistiskā Vācija ar kara un genocīda palīdzību vēlējās pasaulē nodibināt ideālo dabisko kārtību.
…
