KOPSAVILKUMS
Mērķa sasniegšana. Autore ir sasniegusi mērķi un apzinājusi pilnvarojuma līguma un pilnvaras atšķirības, kā arī ir nonākusi pie vairākiem secinājumiem par pilnvarojuma līguma tiesiskajām attiecībām.
Hipotēzes pierādīšana. Izvirzītā hipotēze apstiprinās, jo darba gaitā tika konstatētas nepilnības Latvijas Republikas Civillikuma apakšnodaļā par pilnvarojuma līgumu un tā tiesiskajām attiecībām.
Secinājumi. Izpētot tiesiskās attiecības starp pilnvarnieku un pilnvarotāju autore secināja, ka pilnvarojuma līgumā ļoti svarīga nozīme ir uzticībai. Šādu pilnvaru nevar noslēgt, ja nepastāv savstarpēja uzticēšanās. Pilnvarotājs nekad nedos vest savu lietu cilvēkam, par kuru viņam būs šaubas, jo tas nozīmētu lielu risku. Tāpēc arī pilnvarotājam pirms pilnvarojuma līguma noslēgšanas ir jāizvērtē cilvēks, kuram viņš grib uzticēt savas tiesības. Tieši šī pazīme atšķir pilnvarojuma līgumu no citiem līgumiem, kur uzticība nav tik būtiska.
Arī pilnvarniekam uzņemoties pilnvarojuma līguma saistības ir jāizvērtē atbildība, kas viņam iestājas. Ja persona nav pārliecināta, ka viņa spēs paveikt doto uzdevumu, tad pareizāk būtu no tā atteikties, jo līgumu uzspiest nevar, tā noslēgšanai ir nepieciešams abpusējs gribas izteikums.
Pildot pilnvarotāja doto uzdevumu pilnvarniekam ir jārīkojas tā kā būtu rīkojies pats pilnvarotājs. Tas ir pareizi, tomēr pilnvarniekam ir ļoti grūti katrā situācijā izvērtēt kā būtu rīkojies pilnvarotājs, jo katram cilvēkam ir individuāla domāšana un sava personīga attieksme pret visu notiekošo.
Pētot tiesu praksi, autore secina, ka tieši pilnvarnieki visbiežāk pārkāpj pilnvarojuma līguma noteikumus.
Ļoti pretrunīga ir situācija, kad pilnvarnieks var darboties gan savā, gan pilnvarotāja vārdā veicot vienu uzdevumu. Šādas situācijas var radīt problēmu, ka pilnvarnieki uzņemsies pilnvarojuma līguma saistības tikai tāpēc, lai veicot uzdevumu gūtu arī sev kādu labumu. Tas var aizēnot pilnvarojuma līguma formulējumā noteikto, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai zināmu uzdevumu ar lielāko rūpību, un atbild pilnvarotājam par katru neuzmanību.
Salīdzinot Latvijas Republikas Civillikumu, Lietuvas Civilkodeksu un Vācijas Civillikumu, autore secināja, ka būtisku atšķirību nav, jo visu trīs valstu civillikumiem par pamatu ir ņemtas romiešu civiltiesības. Tomēr var manīt, ka Lietuvas Civilkodekss un Vācijas Civillikums ir jaunāki un mūsdienīgāki, jo tajos ir iekļautas tādas normas, kuras, veidojot Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumu, vēl nebija aktuālas. Piemēram, panti, ka attiecas uz tirdzniecības pārstāvjiem.
…
