Tiesiska darījuma rakstveida formas nepieciešamība

Lai nodrošinātu pietiekami skaidru gribas izpausmi un šīs izpausmes pierādījumus, likums nosaka zināmai tiesisko darījumu daļai noteiktu formu. Senās romiešu un ģermāņu tiesības bija piesātinātas ar formālismu - noteiktas formas prasībām, nepieciešamību ievērot noteiktu, speciāli paredzētu darījuma formu. Mūsdienu tiesībās valda darījuma formas brīvības princips, kas ļauj darījuma dalībniekiem brīvi izvēlēties formu, kādā tiks noslēgts darījums, izņemot atsevišķus likumā paredzētus gadījumus. Formas brīvības princips nepieciešams civiltiesiskās apgrozības paātrināšanai. Taču pirms darījuma formas izvēles jāizvērtē vai īsā laika periodā mutiski noslēgta tiesiska darījuma sekas atbildīs tām sekām, kuras darījuma dalībnieki bija paredzējuši, slēdzot savstarpēju tiesisku darījumu.
Latvijas Republikas Civillikumā (CL) ir noteikts, ka tiesiska darījuma rakstveida forma ir atkarīga no darījuma dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus.i Lai gan CL 1473. pantā ir minēta darījuma formas brīvība un CL 1428. pants nosaka, ka gribu var izteikt ne tikai rakstiski, bet arī mutiski un ar zīmēm, kam ir vārdu nozīme vai jebkādā citā uztveramā veidā (pat klusējot), praksē līgumi parasti tiek slēgti rakstiski, taču ne vienmēr.
Vairākkārtēja sastapšanās ar reāliem dzīves gadījumiem, kad tiesiska darījuma rakstiskas formas neesamība ievērojami sarežģīja darījuma pušu attiecības, mani vedināja uz domu uzrakstīt kursa darbu par tiesisku darījumu rakstiskas formas nepieciešamību. Kā arī, lai labāk izprastu lekcijās un semināros dzirdēto informāciju par tiesisko darījumu formu, tās nozīmi tiesisku darījumu slēgšanā, nolēmu uzrakstīt kursa darbu tieši par šo tēmu.…