Termoizturība ir materiāla spēja ilgstoši izturēt paaugstinātu temperatūru, nepasliktinoties tā īpašībām. Termoizturība ir atkarīga no vielas dabas un to nosaka pēc ķīmiskiem saišu stiprības tajā (termodinamiski aspekti), mehāniskās un termiskās reakcijas kinētikas (kinētiskie aspekti). Faktori, kuri ietekmē reakcijas temperatūras kinētiku (kristalizācijas struktūras defekti, piemaisījumu esamība , ārējās vides sastāvs un tamlīdzīgi ) var mainīt termoizturību. Zinot ķīmiskās saites stiprību, mehāniskā kinētika, kas palīdz prognozēt termoizturību. Dažreiz priekš tā izmanto matemātisko termisko reakciju metodi, vai empīrisku termiskās reakcijas atkarību no sistēmas parametriem, piemēram, no stiklošanās temperatūras cietu, nekausētu aromātisko polimēru gadījumā. Termoizturība bieži raksturojas ar maksimālo temperatūru, pie kuras vielas ķīmiskais sastāvs paliek nemainīgs (vai mainās pieļaujamās robežās). Dažreiz uzskata, ka termoizturība turpina saglabāties, kad termostabilitāte ir atbilstoša spējai saglabāt stiprību pie noteiktas temperatūras, tas ir tā dzīves ilgumam vai kalpošanas ilgumam.
Nozares, kurās ir vajadzīgi materiāli, kas iztur ļoti augstas temperatūras ir kosmiskās aviācijas industrija, automobiļu rūpniecība, būvniecības nozare, elektrotehnikas un komunikācijas tehnoloģijās, vides sektorā, mašīnu aparātu būvniecībā, medicīnas tehnoloģiju ražošanā, optikā, sporta un atpūtas nozarēs, ķīmiskajā rūpniecībā utt. …
